rūsganais sprakšķis

vispirms man nenormālīgi sāpēja galva un pēc tam es nevarēju aizmigt,jo viņš bauroja nejēgā, es skatījos uz savu bērzu un stāstīju viņam,kādsviņšstiprs un ka viņa nekādā gadījumā nekam nevajadzētu lūzt un skatījos uz nenoņemto vasaras nojumi un lūdzos,lai viņa nesagrib izplest spārnus un aizlidot līdzīgi kā akas alumīnija vāks ar visiem virsū sakrautajiem akmeņiem.
un suns bija nesaprotamā kārtā nobijies un gribēja gulēt virsū un baidīties, nesaprotot,ka es neesmu skapis.
vienīgi kaķim viss bija pofig, viņš kā vienmēr gribēja ēst.