rūsganais sprakšķis

pilnīgs pretstats bēdīgam ir "Stāsts par Hodžu Nasredinu" saulaina (jo darbība Tuvajos Austrumos), sirsnīga (ir arī romantiskā līnija), neiedomājami asprātīga grāmata mana grāmatplauktā stāv līdz ar 'Mana ģimene un citi zvēri' un gaida brīvāku mirkli. bet man patīk tādas - pseido autobiogrāfiskas, ja vēl ar zveriņiem, vispār ģībstu, es vispār Hodžu un Darelu lasu, kad nav pārāk labs garīgais, jo to riktīgi uzlabo.
Belševicas "Lauztā sirds uz goda dēļa". stāsti, nedrīkst lasīt, ja ir klepus, jo var nos miekliem nosmakt pavisam beikts (tur ir 'Tās dullās Paulīnes dēļ', iztēlojies pati)
lai atslēgtos es lasu lubenes. nu tur visādas Noras Robertsas, Džūditas Maknotas, no pēdējām lasītām ļoti patika "Ūdens ziloņiem" grāmata - uh! filma-pē!.