rūsganais sprakšķis

kihelkonna laipni man nesen noziņoja, ka Čiera tirgū ir liellopa sirdis - kas ir mana kaķa dienišķā maize.
maize sāka beigties un es paliku maliņā korporatīvo važu un aiztraucu šorīt (deviņos) uz tirgu, kurš ir vaļā no 8.

kā par neražu, šodien izrādījās kāda īpašā diena, kad Ļoti Svarīgs cilvēks nebija tirgu atslēdzis, tā nu pie durvīm mīņājās bars ļaužu ar maisiem un ābolu kasti un runāja, ka Svarīgajam Cilvēkam deviņos esot bijis jābūt juglā.

nu, neko, griezos apakaļ uz mājas ofisu.

mājas ofisā pamodināju kaķi, kurš nolēma, ka ir pēcpusdiena un es esmu atgriezusies no ofisa ofisa, kas nozīmē, ka viņam pienākas launags.

un tagad viņš uz mani bļauj.

nesaprot pulksteni, murmulis.

Man ir dārzs, dārzā ir kompota kaudze (sic!), kas ir divu nodalījumu koka karkasā blakus dārza mazmājiņai.

loģiski, ka tai kaudzē patīk dzīvot žurkām, jo tur dēļ kompota trūdēšanas ir silti. Es nezinu, vai viņas ēd gurķu un kartupeļu mizas, kafijas biezumus jau toč nē. Domāju, ka aiz sētas esošie atkritumu konteineri sagādā daudzpusīgāku uzturu.

lai vai kā, man viņas nedaudz traucē, jo milzu alas ir ne tikai pa kaudzi, bet arī zem mazmājiņas un dārza nojumes terases. tādas bedres, ka dekoratīvie akmeņi ripo iekšā un zeme šūpojas.

viengad man ļoti labi ķērās; es nopirku tādus slazdus, kuros nevar ielīst kaķis vai suņi; diemžēl vienreiz bija ielīdusi zīlīte, lai miers viņas dvēselei.

bet šoziem neesmu noķērusi neko, liec kādus gardumus gribi.

atbilde uz jautājumu "kāpēc" izrādījās trekni pārliecinoša - tās žurkas tur ir puskaķa izmērā un elementāri nevar ielīst tais manos fancy slazdos.