rūsganais sprakšķis

akkamdēļ es tik garšīgi gatavoju

sēžu un ciešos neiet pēc papildporcijas maltās gaļas/ķirbju sacepuma ar pašmarinētajām baravikām piedevās.

Cerību atrast psihoterapeitu esmu diezgan atmetusi, bet vajadzība pēc fizioterapeita laikam ir ja ne pamatīgāka, tad akūtāka gan.

Aukstums velk no druvju puses, večiņai vairāk sāp vietas nekā nesāp.

Pēdējās nedēļas biš traucē ceļi un potītes, par šmorļtrūčaino muguru jau nav ko vispār teikt.

Esmu divreiz šādas attiecības mēģinājusi, neveiksmīgi. Abas reizes trāpījos uz tādiem jauniem puišeļiem, kas kaut ko hihi, haha, i nekā.

Protams, es dziļi sirsniņā ceru uz kaut kādu teiksmaino vienradzi, kas man iebaros varavīksnes un es sākšu neienīst monotonu atkārtošanu. Bet neskaitot vingrojumus, gribētos saprast, kas vispār ir ar visām tām locītavām.

Ieteikumiņi?

man liekas, ka man derētu tāds, kas ir vairāk ārsts nevis vingrotājs. nevis, ka pasaka, ka vecuma normas robežās un tik vingrojiet, vingrojiet.

jo vēl man katru gadu sāp elkoņi dārza laistāmajā sezonā no lejkannas, un plaukstu locītavas tagad no psihā suņa spēlēšanās

Vīramātei kovids. Otrdien sapotējusies, nākamā dienā jutusies slikti, bet domājusi, nu, blaknes. Kad sestdien pazuda oža, aizgāja uz testu...