rūsganais sprakšķis

par spīti rumpja pārspīlētai vēlmei pēdējās nedēļās ēst sīpolus, loku, skābus kāpostus, etc, pagāšned dabūju temperatūru un visu laiku kakls tāds jocīgs

lai gan droši vien, ka tā notiek, ja oktobrī plenderē apkārt šortos.

visumā ir tāda tizla apātija, māja turpina aizaugt cūcībā, neko negribas darīt, dārzā baltblusiņas norijušas rozes, bet tā arī katru dienu bēdīgi noskatos, i viss. vairs pat nav lomkas pēc kalniem un oekāna.

varbūt tomēr man vajag terapiju? bet negribas runāt. un kur gan lai atrod to dr, ar kuru saskanēs.

vīrs tēlo Rīgas Namu pārvaldnieku un nepalaiž apkuri

jo viņam pirmajā stāvā silti, sēž tkreklā
es otrajā stāvā salstu kā prusaks salstu, n kārtās satinusies