rūsganais sprakšķis

vakar tāpat kā vēl daži no cibas biju uz Pēru Gintu, to,kas dejoja.

lai arī vizuāli bija skaisti, troļļi kā konfektes un tā,mani emocionāli necik nepakustināja. atzīšos, balets nav opera, tas mani vietās aiztiek ļoti reti, Eifmana Čaikovskis laikam vienīgais to izdarīja pavisam.
ja reiz koris piedziedāja karaļa alai, tad kāpēc nevarēja Solveigas dziesmu? nu,tas pie aiztikšanas vietās.
vēl arī esmu sabojājusi ausis darbā pārāk skaļi klausoties muzīku,lai nedzirdētu kolēģus, orķestris bedrē spēlēja dikti klusi,salīdzinoši,haha

mājupceļā strīdējos ar baleta ekspertiem mātes un vīra personā,kas apgalvoja,ka esot bijis traki nesinhroni,kamēr es uzstāju,ka TIK nesinhroni nevienu nelaistu uz skatuves , ja tā nebūtu plānots. taisnību gan mums neviens nepateiks laikam.

tagad līdz aprīlim man sapirktas biļetes apmēram reizi nedēļā. man liekas,ka man vajag kādu jaunu kleitu.