rūsganais sprakšķis

mani gan te mazliet samulsināja un uz brīdi domāju,ka mož nerakstīt neko,a to ciba savāks petīciju un ieliks pa taisno Tvaika ielā, bet nu...

šonakt sevi izklaidēju pēc pilnas programmas. pēc 11 stundu darbadienas nolēmu iet gulēt 22os,lai nedaudz atšautos. protams,ka iekšējais streselis domāja savādāk, un tik midžināja gar acīm ekseli un datus. veiksmīgi beidzot aizmigusi,pamodos vienos,jo suns kautko ņēmās,kamēr nokāpu lejā,iededzu gaismu, manā lieliskajā galvā saknosījās jautājumiņš - a kā būtu,ja tagad paliktu slikti? pavism nevarētu izgulēties!!!
nu,un kā uz burvju mājienu,palika slikti. tukšais kunģis izmisīgi žnaudzīgās, pumpējot kunģa sulu,jo saprata,ka - nonākot līdz vemšanai jau nebūs nekā cita,ko dabūt ārā. Sirds leca pa muti no bailēm par šādu perspektīvu, centos sevi nomierināt ar apsvērumiem,kā par to no rīta ierakstīšu cibā un kā jūs visi par mani rēksiet. ap trijiem tomēŗ aizmigu un aizmirsu,tieši kāda bija tā asprātības nots,kādā vēlējos jūs izklaidēt.

bet varbūt kādam no jums vācelītē aizķēries kāda daktera vārds,kas ar paniciņas lēkmītēm strādā?

kamēr man bija tikai bailīte no pūļa un daudz cilvēkiem slēgtās telpās, mācēju puslīdz pati ar to cīnīties, pat diezgan mierīgi pēdējos gados atsāku apmeklēt kultūras pasākums, ja nu vienīgi ar Dziesmusvētku estrādi,iespēams,kādu laiku nebūtu riskējusi, bet šitas ir kautkas jauns tomēr

man gan,kā vienmēŗ IR teorija - pirms tas pirmās lēkmītes, biju baseinā. pie treneres. un viņa man lika peldēt elpojot ūdenī. kas tiešam radīja paniku. bet es ietiepos un izturēju visu nodarbību, ar domu,ka jācīnās,ja,ar savām bailēm. bet vot mož tas rumpis tomēr sabijās dikti un atcerējās,kā tas jādara?

bet,ka jau tiecu, labprāt ar savu unikalitāti iepazīstinātu ne vien jūs, bet arī kādu profesionāli. komentāri man nāk uz e-pastu,ja kas.