rūsganais sprakšķis

es jau sen gribēju izgāzt savu žulti pār olām.

Olas,manuprāt, ir lieliska lieta reizi gadā - Lieldienās. man patīk krāsot un es varu apēst, nu, divas - uz sviestmaizes, vēl siltas.(baltuma lielāko daļu izbarojot sunim)

visādi citādi tas man šķiet ārkārtīgi nenoderīgs produkts, kuru varētu pirkt tās dažas reizes gadā,kad cepu biezpiena vai kabaču pankūkas, vai auzu cepumus.

bet nē, vajag man apprecēt indivīdu, kurš uz jautājumu "ko tu gribi brokastīs?" 99% gadījumu atbildēs - omleti.
tā nu es mokos, cenšoties dažādos veidos sacept tās sūda skramblētās olas (klasiska omlete man nudien sit uz augšu).Sabāžu dažādus dārzeņus, garšvielas un sierus, viss viņam garšo (vienīgi ikri un zaļie zirnīši ne). Bet man pēc tam pusdienu ir nelaba dūša no tā,ka visa māja smird - pēc olām.

Tāpēc dievs radīja branču. Brančs ir brīnišķīga lieta tādiem cilvēkiem kā es - kas nekad nespēj izvēlēties, ko ēst un arī,kad izvēlas, nav līdz galam apmierināts.
Brančā var dabūt katru savu dārzenīti, sieriņu, zivīti, mērcīti, maizīti - savās ideālajās proporcijās un galvenais, maksimālā garšu dažādībā.

ar to es gribēju teikt,ka,ja vēl jums sagribas pabaudīt a ļa vasaru, tieši pie ķīšezera ir tāda resto terase, kur svētdienās no 12 servē branču
es pat nezinu,kas ir aizraujošāk - fakts,ka par 10 eiro var dabūt piestumties laša tartaru un neviens neskaita,cik kafijas tu izdzer, jeb tas, ka pa ezeru vislaik braukā cilvēki uz dažādiem pūšļiem un visu laiku krīt.

mīļā ciba

ne viss,kas izklausās,kā problēma, patiešām ir problēma

estaču pajokoju par tām olām, tas tiešām ir kautkas,kam varu pārkāpt pāri,ja otram tas sagādā prieku