rūsganais sprakšķis

braucu no kora pa Miera ielu pie Hospitālenes, tur gar tramvaja sliedēm ir barjera un trotuāris cīši šaurs, bet tākā neviena pretīmbācēja, minu savu aizvēsturisko rumaku no sirds, te pēkšņi krīt lustra un gandrīz arī es - pamanu plankumu pārvietojamies perpendikulāri manam ceļam

kamēr manām smadzenēm izskrien cauri doma,ka šas nobraukšu kaķi (spēlējot Imago, man vienmēr ir uzkritis jautājums par kaķa nobraukšanu un visi mani draugi vienmēr dikti par to smējušies,ņemot vērā, kāda kaķu bāba es esmu), tad man aiziet,ka tas ir ezis, kas noteikti neleks atpakaļ, bet var skriet uz priekšu

vārdu sakot,pamanīju es viņu esot metrus 3 nost. nesabraucu, toties pati gandrīz notaranēju betona apmali,skatīdamās apakaļ,vai tiešām viss viņam labi.

domāju,ka nervu zāles dzer arī viņš.