rūsganais sprakšķis

uzgāzu vakar sev virsū mēbeli

domāju - būs zila acs - vismaz kautkas jauns un intersants šai dzīvē, jauni apvāršņi un tā

ne sūda, tikai aizpampusi un sarkans pampiens tur, kur ar stūri pušu pārsita

izskatos kā nedēļu dzērusi vanagu no rīta līdz vakaram un deguns,lai, sāp

šodien neko neesmu izdarījusi, meditēju pa dārzu, uz lieveņa, pus dienu gaidīju,kad atbrauks pēc skapjiem, otru pusi gaidīju,kad bērns aizbrauks un mierināju kaķi,kas dārzā kauko bij satraumējies, ielīdis gružos un trīcēja drebēja pie visām miesām

ja godīgi, nemaz neticās,ka beidzot ir sākts sist nost apmetumu. tas,ka jau vairāk kā puse logu atrestaurēta īsti nešķiet nekāds solis, bet tie būkšķi un putekļi no augšas liek domāt,ka nudien beidzot ir SĀCIES.
kaut man kā galīgam pesimistam šķiet,ka tāpatās viss ir neiespējami un nepadarāmi un kā gan tie aizkvēpušie kambari varētu pārvērsties manā saulainajā guļamistabā un krēslainajā darbistabā.

patiesībā,šodien bija jābrauc pēc tehniskajiem noteikumiem no rīgas ūdens, bet man tik bail,ko tur ieraudzīšu,ka , lūk, tā arī visu dienu esmu nogurķojusies.

būtu jāķeras pie grāmatu kārtošanas, puiši,kas šodien atbrauca pēc skapjiem, izrādīja interesi par to,kas uz grīdas sakrauts no pēdējiem plauktiem, bet tas ir vāks,kāda es esmu skopule. man tik ļoti patīk grāmatas un es iedomājos,cik skaisti izskatīsies darbistaba ar grāmatplauktiem pa visām sienām, bet ja godīgi - cik es pēdējā laikā lasu un kāda nozīme turēt tās grāmatas,kas sen jau izlasītas, un vispār, man ir eksistenciālā krīze.