rūsganais sprakšķis

vakar nepacēlu telefonu 3 reizes,kad zvanīja mātes māsa. pieņemu,ka gribēja atbraukt ciemos,atdot dāvanu Z.sv. nu,nevis pieņemu, bet māte mani pa tranšeju pabrīdināja.

jāatzīst gan,ka man negribas telefonu celt brīvdienās nevienam, kuru nu vēl, pasdies, ielaist mājā un RUNĀTIES.

mēs jau decembrī tikāmies,viņas dēla dzimšanas dienā, man visnotaļ pietiek, man nudien negribas tās tukšās salmu kulšanas.
un es saprotu,ka esmu riebīga, mana ģimene ir jau tā tik mikroskopiska, nekas no tās nav atlicis.

bet ar katru gadu arvien mazāk cenšos sevi piespiest uz komunikāciju,pēc kuras nealkstu.