rūsganais sprakšķis

nupat, 20 minūtes atpakaļ stāvot bezgalīgajā rindā vietējā maksimā, mani pārņēma dīvaina nepateicības sajūta.

sajūta radās visvairāk laikam dēļ jaunas sievietes,kas stāvēja rindā aiz manis.
pirms pāris nedēļām biju dzīvoklī, kurš izlikts pārdošanai, un kuru viņa īrē. tādā noplukušā, ar pāris mēbelēm, nemājīgā. Viņa cepa virtuvē kartupeļus un uz loga gulēja kaķis.

izkrāmējot uz lentas savus pirkumus (nu,kādi jau tie mēdz būt,kad ej uz veikalu vien pēc maizes un citrona, bet atnāc mājās ar pilnu tašu visādiem niekiem), pavēros atpakaļ - viņas pirkums bija kilograms cukura un makaronu paka. to lēto,kas garšo vēl sliktāk par neko. Un spriežot pēc pieticības dvašas dzīvoklī, tas nebija vien saprātīga cilvēka loģiskais pirkums, aizejot un paņemot veikalā to,ko vajag. Tas tik ļoti izskatījās pēc - ka nekam vairāk neatliek.

un tad, jā, tad es sajutos slikti.
jo, ja godīgi, ikdienā man reti sanāk saskarties ar cilvēkiem,kam nepietiek.
un aizdomājos,ka nenovērtēju to,kas man ir dots.

protams, aizdomājos arī,vai maz esmu to visu pelnījusi.