rūsganais sprakšķis

ilgošanās pēc vilnas zeķēm darbā nav gluži atbilstoši manai izpratnei par vasaru.

tas vējš mani padara nervozu.
un pat suns saka,ka tādā laikā labāk nečurāt, nekā iet ārā.

atkal nāk virsū panikas lēkmes.
out of the blue, sāk klopēt motors. un iekšējā sajūta,ka nupat nupat būs kautkas slikti.

iespējams,ka tas ir saistīts ar to,ka itkā jau viss ir too good to be true.
iespējams,ka mans vidējais aritmētiskais vīna patēriņš dod pa sirdi.
iespējams,ka ikdienas celšanās uz darbu,kas riebjas, bet no kura nevar paņemt ilgāku atpūtu un apziņa,ka jebkuru dienu var būt nok-nok-nok durvīs ar tekstu - mēs no vid!
iespējams,ka tablešu blakusparādība mēģinot ārstēt kautko pavisam citā tēmā.
iespējams,ka es pavisam banāli - pārāk daudz domāju. ko man ir pārmetuši jau gadu desmitiem.

howsoever.
šodien treniņā. bet šodien treniņā man atkrita pašai žoklis un gribējās lēkāt un spiegt "in_your_face".

bet, pieauguši cilvēki tā nedara.

vispār jau es sev atļauju krietni ļoti šausmīgi daudz vairāk nekā esmu audzināta,kā pienākas.
bet.
bet varbūt tomēr man iekšā sēž tāds kautkas,ko es šākātā pārāk apspiežu?