rūsganais sprakšķis

nē, nesapratīšu, jo man nebūs bērni, jo man tie radījumi tiešām riebjas, tāpat kā daudziem citiem riebjas zirnekļi vai suņi, vai vardes, man riebjas bērni.

mazi viņi nelāgi ož un izdod daudz trokšņa, paaugoties viņi arī vēl ne tikai trokšņo, bet arī lec virsū un visādi citādi ielaužas manā personīgajā telpā.
un mūsdienās viņi ir tik neaudzināti.

un kāpēc visiem ir jāsacepas no tam,ka man viņi nepatīk? es taču neliedzu jums vairoties.
un es esmu labā tante, kas atbild uz jautājumiem un spēlējas un velta uzmanību, es taču saprotu,ka viņi nav vainīgi, nedz arī spējīgi saprast,kapēc viņi man nepatīk un kā sabiedrības apzinīgs loceklis es nevaru traumēt jauno paaudzi.
es tikai gribu maksimāli minimizēt iespējamību man atrasties vienā telpā ar viņiem. tāpēc pie draugiem,kam ir bērni,es eju ciemos reizi gadā. vai retāk.

bet nu kas tik abnormāls ir tajā,ja pasaku,ka man viņi nepatīk? tiešām katra māte ķer pie sirds un jūtas aizskarta un domā,ka tas tieši par viņējo jeb kur ir problēma? nu nav visiem cilvēkiem jāreproducējas, priekš tam ir ķīnieši!

pēkšņi pārņēma Satraukums.
tas ir tā,ka bez kāda iemesla pēkšņi sāk dauzīties sirds kaklā un viss ķermenis grib trīcēt, bet netrīc, un šī iekšējā pretruna padara visus locekļus smagus un tik ļoti liekas,ka viss ir Slikti un tu sēdi un blenz sienā

jau viens suns,kas nes vislaik mantu, ir besīgi, bet ja to dara arī kaķis, tad es sāku justies kā tāds mantiņmetamais mehānisms.

es reizēm ienīstu sevi par to,ka tik garšīgi gatavoju.