rūsganais sprakšķis

manas iedomas,ka darot otram labu, tas otrs kautko mācās un , ja ne gluži dara tev labu atpakaļ, tad vismaz nedara sliktu, ir izgāzušās.
toreiz, oktobrī,kad izmetu no savas viesistabas, piekodināju,ka lejā pie manis viņš rādīties nevar,kamēr neiemācīsies saskaņot plānus.
kādu brīdi viss savādāk nemaz nevarēja būt,jo slēdzu ārdurvis ar otru atslēgu, bet tā ņēma un nobojājās un , slava slinkumam, es nevis ko mēģināju labot,bet atgriezos pie atslēgas nr.1

un,kā izrādās, kāds uzskatīja to par piedavājumu šādu opciju izmantot. a es, muļķe, priecājos,ka re, bērns notīrijis sniegu pagalmā un arīdzan manu lieveni.

bet man tik ļoti gribas ticēt labajam cilvēkā....