rūsganais sprakšķis

atkal jau laiks uzņēmis vājprātīgus apgriezienus, spēju vien plakšķināt acis,tāpat netieku līdz
šonedēļ visus vakarus mājās ap 22, pareizāk sakot, tagad tā būs visu laiku, istaba aizaug, ledusskapī bojājas pārtika
būtu jāatsāk skriet,kamēr nav pavisam auksts, bet tik vēlu ... stipri šaubos,ka varu saņemties.

vakar pateicu šefam,ka viņa uzvalks izskatās nošņurcis un kurpes nesmukas un vispār kopskats nereprezentabls
šodien ieradās birojā ar uzvarošu - "nu, kā?"
jauki.

tad,kad man tiešām gribas ēst, tad,protams, neviens pusdienās neaicina.

aizbraucu uz Olimpiju paēst. kautkāda milzu mazā porcija ar wokitoki saldskābā mērcē, nespēju pievārēdt, garšīgi arī nebija.

bet kas vēl briesmīgāk,izgāju cauri veikalam,un man vēlarvien nekur negribas iet iekšā un neko negribas nopirkt.

bet varbūt arī nemaz viss nav tik labi,kā mēģinu visiem un sev iestāstīt?

pēdējo stundu arvien izteiktāk raustas nevis plakstiņš bet , hmm, nu,virs vaigukaula zem acs kautkāds muskulis.

man ļoti nepatīk,ja es nevaru kontrolēt sava ķermeņa uzvedību.