rūsganais sprakšķis

kā es iespējams jau esmu izteikusies, esmu no tiem,kas tik bezgala mīl savu darbu, ka nevar atrast to malu,no kuras tā mīlestība sākas, tad nu dienas no pirmdienas līdz piektdienai paciešu līdzīgi kā zobusāpes.

protams,ir arī man kādi gaišie brīži,kad šis un tas sagādā prieku, vai nu kāds labi padevies darbiņš vai vienkārši iespēja izgāzt žulti pār kādu galvā ne pārāk apdāvinātu kolēģi.

betlūklūk, ta nu beidzot manā smilšukastē ir iekakājis pat ne kaķītis, domāju,ka tā bijusi vismaz kāda govs, ja ne pterodaktils vispār pirksti tā paši jau bija sākuši rakstīt vārdu begemots, bet kautkā aprāvos un aizdomājos par politkorektumiem un cieņu pret līdzcilvēkiem un tā nu neiebegemotēju
respektīvi, kārtējās iekšējās reorganizācijas rezultātā esmu pielikta pie viena grimstoša kuģa pussprāguša projekta, kas nozīmē,ka manā visādi citādi līdz šim ar verbālu komunikāicju neapgrūtinātajā ikdienā tagad organiski iekļausies ļoti neapmierinātu cilvēku zvani un gānīšanās un man nāksies taisnoties un attaisnoties, kas man nav ne jausmas kā būtu darāms, jo kā ūberempātiskai būtnei, man ir grūti viņus nesaprast un kur nu vēl teikt,ka viņiem nav taisnība, ja reiz man liekas,ka ir jeb, kas ir otra problēma, man kautkānebūt būs jārunā visā visumā pieklājīgi, jo tomēr jau klienti un vabše sajūta kā kautkur starp divām frontēm.

ai, nu mati, vot, tur. zupā, jā.