rūsganais sprakšķis

man šķiet,ka manā galvā šorīt dzīvo kurkuļi,kas vairojas aritmētiskā progresijā un vietas viņiem tur vairāk nava un viņi tur kaukto kūņojas un nedaudz tek ārā pa degunu un žņaudz ciet kaklu, kā rezultātā arī pārējās ekstremitātes nav pakustināmas un acis man ir stiklaini mirdzošas un deguns uzpampis 2x lielāks . un mati ārī sāp.

es esmu tādā stāvoklī,ka jau tā nezinu,kā aizbraukšu mājās un man tagad vēl uz ielas pļuru?? nu par ko???

temperatūra,maita, turpina celties, kauli laužas, galva, kakls un āda sāp, kas nozīmē,ka pagulēt nevarēs.
sakrāmēju sev riņķī dažādus bezsakarīgus pārtikas produktus- janu sagribās - saplēsu limonādes krūzi, ielejot uz citroniem karstu ūdeni, ierausos dīvānā un domāju,ko skatīties.
sen neesmu slimojusi, varētu atkal harijpoterēties un brokasttifanēties. skatīties kautko jauna galva diezvai izturēs, no otras puses,ja kāda filma būs laba,tad es noteikti aizmigšu...

noskatījos "friends with benefits", baigais nekas

un tad "one day". laikam gripa mani padara sasodīti mīkstu un romantisku, bet man ļoti patika.

un es aizdomājos,cik jau daudz galva ar kurkuļiem spēj domāt.
par to,vai un cik es esmu apdalīta,ja nesaprotu šādu mīlestību tik ilgu gadu garumā, mīlestību bez piepildījuma. mīlēt kādu,kas nav blakus,kuru neredzi gadiem - vai tā ir mīlestība jeb alošanās? jeb es nemāku mīlēt?