rūsganais sprakšķis

akan manā mazajā miestā bija policaji ar saviem alkogola pārbaužiem.

ja godīgi,man notrīcēja ļipa, jo, ja man normālās dienās ir pārliecība,ka manas vakarvakara 3+ vīna glāzes no rīta nav atstājušas nekādas pēdas, tad pēc negulētas nakts es nedaudz satraukājos.
bet ļ.cien.policista kungs,man noritinot lodziņu un pasakot Labrīt, vien pajautāja,vai alko neesmu lietojusi un nesagaidījis atbildi, novēlēja labu rītu jeb ko tur ir viss.

vispār jau manas acis ir no nakts valguma nedaudz šaurākas un dzīves skumju pielietākas, kam teorētiski būtu jārada aizdomas.
bet tas nu man vienmēr paliks noslēpums.

**
un es nevaru iedzert kafiju,tas nav labi,tas nozīmē,ka es jūtos slikti, bet es negribu justies slikti, jo man ir šausmīgi daudz visādu figņu šodien jāsadara AR smadzeņu līdzdalību.

vakar,atrodoties slīpi,bet nevarot aizmigt, izdomāju kautko ļoti ģeniālu,ko,protams, šorīt neatceros.

ko vēl lai uzraksta,lai neķertos pie tās dokumentācijas???

vispār ir labi,ka es vairs neesmu vienīgā sieviete birojā.
es biežāk velku svārkus. un neaizmirsu uzkrāsot acis . un vēl šotokautkā.

bet no otras puses

kāda jēga no autfita, ja es nosēžu birojā, aizbraucu mājās, uzvelku kombinzonu un eju mētāt kociņu. tāpat mani neviens neredz, vai eju džinsos un bītlenē, jeb savādāk, tik vien tā prieka pašai kā no rīta.