rūsganais sprakšķis

vispirms man nenormālīgi sāpēja galva un pēc tam es nevarēju aizmigt,jo viņš bauroja nejēgā, es skatījos uz savu bērzu un stāstīju viņam,kādsviņšstiprs un ka viņa nekādā gadījumā nekam nevajadzētu lūzt un skatījos uz nenoņemto vasaras nojumi un lūdzos,lai viņa nesagrib izplest spārnus un aizlidot līdzīgi kā akas alumīnija vāks ar visiem virsū sakrautajiem akmeņiem.
un suns bija nesaprotamā kārtā nobijies un gribēja gulēt virsū un baidīties, nesaprotot,ka es neesmu skapis.
vienīgi kaķim viss bija pofig, viņš kā vienmēr gribēja ēst.

bet vai tuuu āāātnāāāksīi kad man vairs nebūs sēšpācmīttt.....

šausmīgi smieklīga sajūta - gaidīt, piezvanīs vai ne

tiko atcerējos,ka man stiklinieku darbnīcā stāv logs, ko aizvedu iestiklot.
diez,cik ilgi viņi glabā vecus logus?
līdz 17 es aizbraukt nevaru nekādi, bet pēc 8 visumā vēlams jau būt darbā.
kautkāda faking smaga nedēļa atkal

atcerējos tāpēc,ka sasodīti grabinās logs šitai vējā,ja nav augšējā rūts...