Sazvērestība.
Visa mana tehnika ir vienkārši pieteiktusi streiku - mans PC un mobilais vienkārši slēdzās ārā bez jebkāda brīdinājuma. Saprotams, ka mobilajam laikam baterija jau veca, bet ko lai dara ar savu PC? Tieši tagad, kad man jāsaraksta n-tās notis un vajadzīgs internets, strādāt te ir neiespējami. Jo, ja nu viņš izslēgsies, arī viss darbs būs zudis. Dēm.

Skaitu dienas līdz sava MacBook saņemšanai.

Un arī mājās kaut kā neiet. Ar pieri pret sienu, ar pieri... pret sienu...

Šovakar iešu uz "Backstreet boys".
Nu un kāpēc gan ne?

Nu kā sirdsapziņa reizēm var uzgriezt tādu muguru?
Pilnīga morāles neesamība.
Un pavasaris.


Ja nu kas, es te vēl dzīvoju.
Laika tikai par maz. Un pavasara par daudz.
Nedēļas nogale iesākusies graujoši. Nevar tikai saprast - graujoši labi vai graujoši slikti.

Kosmonauti esam.

Mana šodiena bija tieši tādā, kāda tas laiks tur ārā. Silta un saulaina.
Tik daudz, kas paveikts un padarīts, tik daudz emociju savākts un daudz, kas noskaidrots...
Tā kā ar mierīgu sirdi var iet gulēt.

Nu kāpēc man matemātika sāk riebties tieši tagad, 18 dienas pirms eksāmena?

NENORMĀLAS žagas.

Bet es visu vakaru tīmeklī meklēju MacBook un MacBook Pro variantus.
Es gribu tādu sev. Un viss.

Cik jauki sēdēt te, kojās, ietītai mazā dvielītī un ar neredzošām acīm skatīties uz saules pielietajām ielām aiz loga.
Cik jauki atrast sen pazudušo rokas sprādzi, kuras meklējumiem ar lielām sirds sāpēm biju atmetusi ar roku.
Cik jauki atgūties pēc lielā krosa un cik jauki nenoģībt.
Cik jauki sastapt cilvēkus. Un ļaut ieskatīties manā pasaules lodziņā.
Cik jauki saprast, ka līdzās bijuši vēl citi, un beidzot uz īstu brīdi vienoties sajūtā.

Un cik jauki būt te pat, aiz durvīm, kuras arvien bijušas vaļā.

Smaidi.

Nu labi.
Nāc nu pasaule atpakaļ. Laidīšu tevi iekšā.

Ai, nospļaušos un nedarīšu neko.
Rīt, parīt, aizparīt, aizaizparīt, nākamonedēļ... Tad jā, bet šodien gan ne.
Varbūt tikai mazliet.

Gandrīz pabeidzu taisīt savu "Šis NAV plastmasas maisiņš" maisiņu.
Patīk.

Man paniski sāk trūkt laika.

Šodien klausos gospeļus.
Beidzot arī man nu būs "His eye is on the sparrow" notis. Mazliet tikai jāsaliek punkti uz i, skaisti jāsaraksta un tik pat skaisti jāiemācās nodziedāt.
Kakls gan sāp nežēlīgi, bet tā jau arvien - skaistums prasa upurus.

Uzrakstīju salkanu popdziesmu (vēl salkanāku par pandemas dabiem) par mīlestību tad, kad man no tās vēmiens nāk.
Balanss, tā tas laikam saucās.

Nedēļas ģeniālais citāts :
- Nebūšu nekad.

Īsziņa, kuru aizsūtījis basists pianistam 4h pirms koncerta.

Pēdējās 24h, iespējams, bija vienas no sliktākajām ever.

Ir labāk.

Man diez ko nepatīk tie, kuri nespēj pārkāpt savām personīgajām antipātijām cēlu mērķu, mūzikas labā.

Beidzot esmu tikusi pie tīmekļa.
Tad nu pāris vārdos par manām brīvdienām...

Pēdējās dienas pagāja Valmierā pie Imanta. Ar katru reizi tur ir arvien fantastiskāk.
Daudzum daudz emociju. Visdažādāko. Miers, mīlestība, haoss, smilksti, laime, piepildījums, elsas, asaras, smiekli, alkohols, sāpes, netaisnība, draudzība...
Ja sāktu stāstīt, varētu sarakstīt grāmatu. Katrā gadījumā, rīti, ēdot brokastis uz Imanta koka terases, pilnīgā klusumā un mierā, meža vidū, nav salīdzināmi ar neko. Tik ļoti īpaši tie ir.
3 dienas pavadīju tur.

Vakar atbraucu uz Skulti, veltīju laiku māsai un ģimenei.

Šodien bijām Limbažos un tagad esam Bauskā pie krustmātes.

Un rīt būšu Rīgā.
Ciemos brauks lietuvieši.

Pavisam savāda dzīve.