Beidzot ir.
Noķēru. To līdzsvara sajūtu. Nu tā, kā pa īstam.
Ir.

Tā es varētu dzīvot.

Turos. Pagaidām ir ļoti labi.

Par spīti vakar nolažotajai matemātikai, specialitātes pēcsajūta ir daudz labāka. Nu tiešām tā, kā pēc padarīta darba.

Turpinām.

Šodien bija matemātikas ieskaite. Nu redzēsim...

Dienas citāts:
Indulis Macim: "Pianistiem jābūt tehniski spēcīgākiem pas saksofonistiem."
Madars, kas stāv tur pat blakus, pēkšņi pagriežas un sašutis iesaucas: "Kāpēc?"

Un vēl tikko uz Arta galda ieraudzīju Lynyrd Skynyrd DVD. Un es visu laiku domāju, ka šī kļička iedota Linardam beztēmā.
Smējos.

Absolūtā anarhija.

Neprāts.
Kas notiek manā pasaulē?

Šodien vairāk nekā jebkad agrāk jūtos iemesta.

Šodien esmu bēdas. Skumjas. Nelaime.

Matemātikā vienkārši sabruku. Visa kā par daudz. Emociju, darbu, panikas, bezmiega... Visa kā par daudz.
Vakar jaunākajam brālēnam bija kāzas.
Man nekad nebūs lielas kāzas. Tas ir pretīgi.



Jūtos kā mazs bērns.
Aizspiedusi ausis un cenšoties nelaist pasauli sevī iekšā.

Mīlestība.

Lasīju jolie ierakstu par 48. izmēra pēdām un atcerējos joku par Zevu.
Zevs.

Šodien sportā bija jāliek teorētiskā daļa.
Vakar lasījām jautājumus un mācījāmies.
Reinis: Kāda nozīme ir sirds lielumam?
ms_soul: Jo lielāka sirds, jo vairāk mīlestības tajā saiet.
(Grāmatā rakstīts kaut kas par asiņu sūknēšanu...)

Sarunājām, ka, ja šodien ieskaitē būs tāds jautājums, rakstīšu šādu atbildi.
Žēl, ka nebija.

Ak, mīļā, es tev neuzplijos.
Bet šonakt atkal bija tā,
Ka aizmigu es tikai trijos.
Nē, es tev tagad neuzplijos,
Ka rīt man tevis dēļ, es bijos,
Būs jāiet atkal arēnā.
Ak, mīļā, es tev neuzplijos,
Bet šonakt atkal bija tā.
/I.Ziedonis "Trioletas"/

Dzejolis, kuru atšķīru ar vārdiem:
- Saki stop (šķirstu grāmatu).
- Stop.
- Labā vai kreisā?
- Labā.

Šodien ikrīta cigaretes vietā nopirku svaigi spiestu sulu, smaidīju un dejoju trolejbusā pie D`Angelo mūzikas un ķēru saules starus.
Velnišķīgi skaists rīts.

Atliek vien nopūsties.
Ja šitā es būtu strādājusi visu gadu...

Pēc n-tajām kārtīgi neizgulētajām naktīm, bet vāļāšanos pa gultu dienvidū, šodien pēc stundām aizgāju līdz kojām, izdzēru pilnu glāzi tīra Tullamore un braucu mājās mazliet pagulēt.
Vakars pagāja runājot sev puišus 2dienai un izklaidējot vīriņu.


Turpinās TĀ sajūta.
Un neprāts.

Ak, jā - vakar klausījos neglītāko mūziku pasaulē.
Frank Zappa.
Dzīvie koncerti ir kaut kas unikāls. Nu tiešām. Latviešu lāgovīzijas puišiem būtu, ko pamācīties.

"He`s so gey..."

Vakardienas sajūta.

Jūtos kā sazvēriniece.
Nu tā - ne pa jokam.

Bet ar nepārprotamu smaidu sejā.

Ir atgriezusies tā sajūta.
Panika.

Pirmā lielā vilšanās - ieejot Arēnā, uz skatuves ieraugu tikai 4 no 5 populārās puišu grupas dalībniekiem (es gan nevarēšu pateikt, kurš nebija mūs pagodinājis ar savu klātbūtni, jo bērnībā ar grupu dalībnieku vārdu mācīšanos no galvas neaizrāvos). Padomādama, nu labi, labi... redzēs, kas būs, apsēdos un ar smaidu sejā vēroju 90.-tajos iestrēgušu puišu izmisīgos mēģinājumus atgūt savu agrāko popularitāti un vismaz iegūt cieņu mūsu acīs. Zāle pustukša (apskatoties uz sēdvietām likās, ka Arēnā vispār labi, ja 1/4 daļa aizpildīta), tomēr vislielākie fani (fanes) ar telefoniem un gaismiņām rokās līgojās priekšā, bļāva "We love you" un dziedāja līdzi visām dziesmām. Jūs nekad neticētu, cik daudz cilvēku zin viņu dziesmas no galvas. It īpaši tāpēc, ka pati zināju labi ja 6 no visām atskaņotajām dziesmām.
Bet dziedāja puiši jau nu gan dzīvajā. Visus vecos hitus. Un ar pavadošo sastāvu un lielu, melnu budzinieku aiz šķīvju un kastroļu kalna.
Pārsteigumu sagādāja tas, ka arī paši puiši prot ko vairāk par jocīgām 90.-to gadu kustībām, mazliet aizsmakušas salkanu meldiņu dziedāšanas un skraidīšanas pa skatuvi - Brajens paspēlēja ģitāru, Niks - gan ģitāru, gan bungas (Nevainojiet mani, ja tikko viņu vārdus nosaucu nepareizi).
Bet sāka viņi laikā (vēlāk drusku nožēloju, ka Arēnā ierados 21.05, jo koncerts sākās tieši 21.00). Iesildošās grupas nebija, un viņi dziedāja mazliet mazāk par 2h. Iespaidīgi. Pie 1,5h arī mana sirds atkusa un mētādama matus, piecēlos no savas vietas un sāku dziedāt līdzi "Backstreet back.. .allright".

Neko vairāk teikt, šķiet, nav jēgas. Naudu par to es nemaksātu, bet tomēr ļoti priecājos, ka pirmo un pēdējo reizi mūžā dzīvajā redzēju tos, kuru dēļ 80% pagājušā gadsimta nogales meiteņu juka prātā. Vajadzētu jau gan puišiem saprast, ka "paliek tas, kurš mainās" un ka viņi jau sen ir pagātne. Mazliet skumji tāpēc.

P.S. Īpaši man viss likās interesanti arī tāpēc, ka iepriekšējā vakarā Vecrīgā iepazinos ar vienu no viņu backvokālistiem. Vai nu viņš bija tas, par ko uzdevās, vai arī ne - tas mani daudz neuztrauc. Keep da 90ies alive.