Cik jauki sēdēt te, kojās, ietītai mazā dvielītī un ar neredzošām acīm skatīties uz saules pielietajām ielām aiz loga.
Cik jauki atrast sen pazudušo rokas sprādzi, kuras meklējumiem ar lielām sirds sāpēm biju atmetusi ar roku.
Cik jauki atgūties pēc lielā krosa un cik jauki nenoģībt.
Cik jauki sastapt cilvēkus. Un ļaut ieskatīties manā pasaules lodziņā.
Cik jauki saprast, ka līdzās bijuši vēl citi, un beidzot uz īstu brīdi vienoties sajūtā.

Un cik jauki būt te pat, aiz durvīm, kuras arvien bijušas vaļā.