Es jūtos tik ļoti, ļoti labi, esot kopā ar tevi it visur, parkā, gultā, kapos, krogā un ezera krastā, ka vienkārši mazsvarīgi kļūst, cik tas ir nepareizi.

reizēm dzīvē vajag kādu, kurš ir tik pat psihs, kā pats (:

Rīti nekad nav bijuši mana mīļākā dienas daļa.
Bet tos rītus, kurus dalu ar tevi, es vēlos piedzīvot atkal un atkal.
Visa diena kļūst brīnumaina. Reālā dzīve ir maznozīmīgs fona troksnis.
Man patīk jukt prātā kopā ar tevi...

Mīlēties gotiskos kapos jūras krastā piespiežot tevi ar muguru kādam melnam obeliskam ar apdrupušu eņģeļa figūru galā karstā vadaras pēcpusdienā. Tad nokāpt pa balta akmens klinšainu stāvkrastu pludmalē un peldēties pēc tam. Jūra būtu iešūpota tādiem vidēji lieliem viļņiem un tu kaila skrietu ūdenī. Atnākot vakaram vējš norimtos, lai var iekurt ugunskuru turpat pludmalē un varētu vārtīties siltās smiltīs tumsā uguns atspulgos tam blakus, un skaitīt zvaigznes līdz atkal pārņem kaislības. Un pēc tam vienkārši klusēt un būt apskāvienā. Tur būtu silti, un tu gulētu kaila un uguns atblāzmotos uz tavām krūtīm. Un es vienkārši lūkotos uz tevi...

pārvērst ieķeršanos par pieķeršanos...
tik ļoti vienkārši un sarežģīti reizē...

Jo vairāk laika pavadīts ar kādu kopā, jo vairāk šis kāds trūkst, kad nav blakus.
Skumji vientuļie rudens vakari...
Vēlos atgriezties šodienā pirms nedēļas.

Saldi rūgtās dienas, zem pēdējo vasaras dienu saules.
Ar mirkļu zagšanu un pusmaizītēm pusdienās.
Pārtiekot vienam no otra...

tad pienāk diena, kad tu esi pazudis tulkojumā
kaut kur starp debesīm un elli, starp virpuļviesuli un klusumu vētras acī
nemiers urda un ikdiena smacē

peldu...
jeb tomēr lidoju?

i gues, this is the point of no return...