ejam uz kino? ;)

Pat pastaiga dzestrā gaisā nespēj apskaidrot galvu, apreibis, piedzēries, vieglā bezprātā. Redz elpas garaiņus paceļamies gaisā un spēj domāt tikai par to, ka šobrīd nav neviena, kas būtu tik tuvu klāt, lai varētu tos ieelpot un paturēt kā daļu no sevis, daļu no labprāt dāvātās elpas. Ierauga oranžas laternas un domā par citu uguni, to, ko var pieglaust tik tuvu klāt, ka sajūti tās smaržu, saldi rūgtu kā visu kas šeit. Jūti aukstumu un domā par vēsām rokām, ko satvert un sasildīt. Jo tikko vēl te tas viss bija, un kā tas reibina! Tik daudz un tik maz, varbūt tā bija ilūzija, bet o kādu iedvesmu tā dod, cik dzīve reizēm ir dīvaina un skaista, krāsaina un sāpīga, greiza un pareiza, cik pilna dzīvības...

tikai pirksti..

šajā naktī kāds kādu noskūpstīja.
beidzot, pa īstam

there r desires, that we cannot control
just to try not to think of
there r things that r considered to be wrong
how strong r u?
strong enough to fight yourself?

Kaut kāda nenosacīta nesaprotamības sajūta.
Kad tu esi sapratis, ka patiesībā itin nemaz negribi to, pēc kā tik alaktīgi tiecies.
Atkal ir iestājies tas stāvolkis, kad vēlies visu un neko.
Un tad vēl mazuliet no visa.
Un kādu kripatiņu, izkašņātu no zem nekā.

Gribētos atdoties iemīlēšanās sājūtai. Pilnībā un līdz mielēm.
Tā, ka ir vienalga kas pēc tam. Ielēkt virpulī un ļauties. Lai nes.
Pilnīgi nemaz nedomājot par iespējamām sekām un šādu sajūtu īslaicību.
Iespējams, man tas vienkārši ir vajadzīgs.
Bezierunu atdošanās visaptverošai kaislei.
Laiku pa laikam. Lai sajustu dzīvi...