Pat pastaiga dzestrā gaisā nespēj apskaidrot galvu, apreibis, piedzēries, vieglā bezprātā. Redz elpas garaiņus paceļamies gaisā un spēj domāt tikai par to, ka šobrīd nav neviena, kas būtu tik tuvu klāt, lai varētu tos ieelpot un paturēt kā daļu no sevis, daļu no labprāt dāvātās elpas. Ierauga oranžas laternas un domā par citu uguni, to, ko var pieglaust tik tuvu klāt, ka sajūti tās smaržu, saldi rūgtu kā visu kas šeit. Jūti aukstumu un domā par vēsām rokām, ko satvert un sasildīt. Jo tikko vēl te tas viss bija, un kā tas reibina! Tik daudz un tik maz, varbūt tā bija ilūzija, bet o kādu iedvesmu tā dod, cik dzīve reizēm ir dīvaina un skaista, krāsaina un sāpīga, greiza un pareiza, cik pilna dzīvības...