Sarcenes vūdū :)

bilde, kuras nav

tas brīdis, kad kopābūšana izraisa vēl lielāku izsalkumu pēc kopābūšanas...

bet tad pienāk rīts, kurā gribas samīļot visu pasauli

reizēm aizdomājos par visu to, kas kā būtu, ja būtu
ja mēs nebaidītos mēģināt pasūtīt īsto pasauli un patieso dzīvi
vai mēs tad spētu padarīt savas ilūzijas kaut cik patiesas?
vai tās fantāzijas maz strādātu?
vai var būt tā, ka aizraušanās ir tikai veids, kā bēgt no ikdienas?
tam gan negribētos ticēt...

kad iedomājos par tevi, mani pārņem mīļš siltums
kad ieraugu tevi, priecīgs satraukums
var jau būt, ka mēs uzkurinam viens otru
vai ar iedomu spēku uzkurinam savas jūtas
bet tas fakin strādā!

tu pamazām noplēs visas kārtiņas
visas mazās čauliņas, kas kaut ko nedaudz aizslēpj skatienam
un drēbes
tu atklājies man kaila
un atklāta, ar katru reizi aizvien vairāk un vairāk
tāda tu man patīc, kāda esi
un tādu es tevi gribu
es tevi vienlīdz gribu ilgi turēt savās skavās, skatīties tevī, runāt ar tevi par niekiem
un tikpat daudz iegūt tevi, saplūst ar tevi, izdrāzt tevi, un mīlēties ar tevi
būt ar tevi, cik vien ir ļauts

reizēm tu esi tas, kas tu esi un dari to, ko tu gribi...

sekss ir burvīgi
burvīgs sekss ir vēl labāk
(:

Tāda sajūta...
Pustukša
Vai arī līdz pusei pilna
Bet varbūt tik pārpilna, ka pāri malām līst, tik nav kas dzer, jo darīts ticis ar domu vienam cilvēkam.
Un nevienam citam tas nav paredzēts bijis, jo pārējiem liekas pārlieku dīvains.
Un tā tas tur līst pāri malai, gaidot tos mirkļus, kad atnāks nobaudīt. Un atnāk nodzerot tik vienu malku, uz brīdi vairāk nepludo, bet tā rūpnīciņa tik ražo un ražo, un redzot, ka ir vieta ar vēl lielāku sparu. Un atkal līst pāri tā, kā vēl iepriekš nav bijis.
Un reizēm liekas, ka nupat būs galīgā dirsā, piepildīsies visas telpas, un zem smaguma atsprāgs vaļā visi logi un durvis un sienas sagāzīsies visam pāri.
Cik ļoti gribētos, lai to būtu, kas dzer, lai tas nav tik bezjēdzīgi, skaisti, bet pilnīgi bez mērķa.
Vai kāds atnāktu un izdzertu sausu, līdz pēdējai pilītei.
Tikai darbalaiks iestādei tāds dīvaini debīls gadījies.
Un, ko lai ar to dara, jo plūst pāri, un nevar iztukšot, kaut tas viss ir tieši tev...

Cik labi, ar tevi var neizlikties,
Es tikai ar tevi gribu tikties,
Es gribu, lai tikai tu manī skaties, -
Kad tu manī skaties, es esmu patiess.

Kad tu manī skaties, es esmu patiess,
Mūsu dzīvē vēl simtiem vilcienu aties
Un tūkstošiem jūdžu būs jāiet vēl kājām
Un varbūt bez ūdens, bez sāls un bez mājām.

Bez ceļa, bez ūdens, bez sāls un bez mājām
Man liekas, mēs tūkstošiem jūdžu jau gājām.
Tavs skatiens bij traks, un tavs skatiens bij prātīgs,
Tavs augums kā rudzu maize bij sātīgs.

Tavs augums kā rudzu maize ir sātīgs,
Ta zeme, ko min tavas kājas, man patiks,
Pat sviedriem un asinīm saindēta
Tā zeme, ko min tavas kājas, būs svēta.

Šī zeme, ko min tavas kājas būs svēta.
Balti ķirši un sarkanas rozes zied sētā.
Kā laiku un telpu, un bezgalību
Es tevi gribu.