Mēnesis kopš pēdējā ieraksta.
Es pat nezinu, ko lai tādu pasaka.
Reizēm daudz ir tik ļoti daudz, ka pāri otrā pusē...
un... tad nevar vairs saprast, kas ir vairāk, laimīte vai sāpīte
Mēnesis kopš pēdējā ieraksta.
Es pat nezinu, ko lai tādu pasaka.
Reizēm daudz ir tik ļoti daudz, ka pāri otrā pusē...
un... tad nevar vairs saprast, kas ir vairāk, laimīte vai sāpīte
mistika, iedomas, vai wishful thinking
bet kaut kā šķiet, ka ir atrasts tas cilvēks
ar kuru ir kautkāda dīvaina ķīmiska un psihotiska saderība...
jāatcerās to intensitāti, ciešo tuvību, nedaudz piedauzīgo gaisotni, savstarpējo vēlmi vienam pēc otra, kaisli, un tās sajūtas, kad tu atdodies tam visam, iegūt tevi cik spēcīgi vien iespējams, aizraut tavu elpu un iztīrīt tavu prātu, aizmiglot to ar mums, un kopā tiekties pēc pilnīgas saplūšanas.
tas tomēr ir sasodīti awesome satikt kādu, ar kuru šīs vēlmes saskan.
Ill take all of it
As much as you will give me and as much as i can...
And then
i'll give it all back to you! :)
i sometimes think im willing to give more than u can take...
At some point i have started to feel it, your readiness to give as much as you can...
And it feels so distantly familiar, this feeling, that you are ready to give, but at some moments there is nobody to receive...
roku rokā pāri kraujas malai...
auzu laukā.
tā sajūta, kad kāds ir mīļš un iekārojams vienlaikus
un ticība, ka otrs jūtas līdzīgi
ļauties neprātam un kaislei
sajūtām, kuras rodas, ar pirkstu galiem pieskaroties tavām kailajām krūtīm
Es reizēm brīnos un nespēju saprast, kā mēs vispār šeit nokļuvām.
Brīnos par to vieglumu un kautrīguma trūkumu, ar kuru apjozti kopābūšanas mirkļi.
Var jau būt, ka visu vienkāršo tas, ka ejam virzienā uz nekurieni. Tomēr, šis ceļojums ir skaists...