I can't believe it - It's 3 months already! A different kind of 3 months, good 3 months, THE BEST 3 MONTHS IN A LONG TIME!!!
Kādas atziņas -daļēja taisnība tiem, kas saka, ka sēžot 4 sienās un neko nedarot, nekas nemainīsies. Kāpēc tikai daļēja? Tāpēc, ka dažreiz vajag pasēdēt, lai tiktu galā ar sevi, sakārtotu galvu un saņemtu drosmi atkal iziet ārpusē.
Bieži nevajag darīt neko lielu, tikai atvērt acis/ausis... Ja Tev bail vai šaubies - sāc ar pavisam maziem solīšiem.

Kas ir noticis:
- Es gribēju, lai kāds man dod iespēju, tikai vienu iespēju sevi pierādīt - Es dabūju savu iespēju un izmantoju to! Paldies, Arita un Ģirt!
- Es gribēju atrast sev vietu, noķert to sajūtu, ka redzu sevi šeit un tagad, ka viss ir pareizi - Esmu atradusi sev vietu. Vismaz pagaidām - citur sevi nevaru iedomāties.
- Es gribēju pārvākties atpakaļ uz Rīgu un dzīvot savu dzīvi - Es pārvācos atpakaļ uz Rīgu. Un man ļoti patīk dzīvot vienai. Nāc/ej, kad gribi, ēd, ko/kad gribi un neviens, NEVIENS nesēž uz nerviem. Domāju, ka tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc man šos pēdējos 3 mēnešus labs garastāvoklis ir 95% visu dienu... :)
- Es gribēju tikt prom no visām tām mājas peripētijām un strīdiem/drāmas - Esmu prom!
- Es domāju, ka nebūtu slikti, ja man pašai būtu savs auto, un skaidri apzinājos, ka man tas nav vajadzīgs un nevaru to atļauties - Jau 2 mēnešus man ir savs auto, jo man tas ir vajadzīgs. Apzinot, ka aptākļi var iegrozīties tā, ka rīt man tā vairs nav... Bet tik un tā, pat ja man visas turpmākās dienas būtu jābrauc ar sabiedrisko transportu, šie 2 mēneši ar Vektoru, bija tā visa vērti! :)

Kādi bija šie 3 mēneši?
Aizņemti, darbīgi, pilni jauniem iespaidiem... Un atkal man šķiet, ka kāds TUR AUGŠĀ (vai lejā) ir parūpējies, lai es nokļūstu starp tiem pašiem labākajiem... Reizēm viegli nebija. Ja visu laiku būtu viegli, tad nebūtu interesanti un pa īstam. Ne reizi vien nācās kāpt sev pāri, saņemties, bet nebija arī ļoti grūti... Bija labi, pareizi un priecīgi...

Paldies,
A.

Kamēr dzīvību nes kauli
Un prāts vēl sapņus vij,
Ej pastāsti par savu sauli,
Par zvaigznēm, kas tev bij'

/M.Bārbele/

Lai kāda es arī šobrīd nebūtu - dusmīga, vīlusies, asa, kritiska, prasīga, neiecietīga, skarba, nelaimīga - vienā vārdā BEZCERĪGA, es zinu, ka kkāda cerība man tomēr ir. Viņa man to dod, kad esam kopā. Mēs neesam radinieces, nedomāju, ka arī draudzenes... Sākumā mēs pat īpaši labi nesapratāmies. Bet tagad, kad tas mazais cilvēciņš apsēžas blakus, piespiežas pie sāna un noliek galviņu uz mana pleca tāpat vien... Tā sajūta ir vnk neaprakstāma, fiziski jūtu, kā tur, tieši tajā visaukstākajā un vientuļākajā vietā izplūst siltums un mana sirds - kā Grinčā - tā izplešas trīs izmērus lielāka. Vai kad viņa pienāk klāt, skatās lielām acīm un saka: "Opī"... Nu, kā Tu vari neņemt??? Arī tad, ja tikko kko nometa un/vai neklausīja. Tie ir manu šodienu labākie brīži!

You're awesome little, K! :*

A.

Debesīs būs mūsu kino, popkorna vietā lietus. Kolu mēs dzersim mājās, tagad vērosim saules rietu!

Lai gan no malas iespējams izskatās savādāk, kkur dziļi iekšēji es neesmu padevusies. Pēc kāda laika es visticamāk skaidri zināšu un sapratīšu, kāpēc šis laiks bija vajadzīgs, kāpēc šie mokošie mēneši bija jāpārdzīvo... Nojaušu jau tgd - lai es saprastu, ka patiesībā visiem par mani ir nospļauties... Kad Tev (man) kkas ir vai kad kkas esmu, tad arī apkārt cilvēki grozās, bet kad man nav nekā, tad nevienam neesmu vajadzīga... Un es nedomāju par naudu, tās man nekad lāgā nav bijis, vairāk gan par statusiem, sakariem, iespējām. Jā, zinu šāda es apkārtējiem vienkārši neesmu interesanta.

Domā, es tgd gaidu, ka notiks brīnums un kāds BEIDZOT uzradīsies un izraus mani no šī bezdibeņa?! Neuzradīsies. Es gaidīju. Velti.

Nezinu, kāpēc, bet es nemāku dzīvot. Es gribu, lai ir savādāk, labāk, bet neko nedaru, lai tā būtu. Un "skatīšanās" uz citiem mani vēl vairāk saindē ar ļaunumu un tām domām, kas man pašai nepatīk... Tādas domas domāju daudz.

Viena no pamata lietām, pie kurām nopietni jāpiestrādā tuvākajā nākotnē - jāsakārto mani apņemošā enerģētika. Šobrīd tā ir tik melna un sapuvusi, tāpēc nav brīnums, ka iekšēji jūtos tik slikti. Kā to izdarīt? Hm... domāju, ka pirmais solis būtu censties pēc iespējas mazāk domāt par lietām un cilvēkiem, ar kuriem man šobrīd nav nekāda sakara un kuri uz mani neattiecas. Fokusēties uz sevi. Palikt dzīvai!

Be safe,

A.

Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp,
Pats visas elles var paciest.
Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp,
Un kad viņš skatās tev acīs
Un mēmi klusē, un nelūdz nekā,
Lai sāpju smagums tiek dalīts.
Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp,
Un tu nezini, kā lai palīdz.
/I.Ziedonis/


Tā negaidīti garā rinda Valsts Asins donoru centrā (krievvalodīgais puisis, kura drauga mamma gājusi bojā, izpētījis informāciju internetā, un atcācis... visi, kuri atnāca, jo vnk nevarēja nenākt...), VUGD vīri, kuri katru nolādēto akmeni vai betona bloku pārceļ ar rokām un dara savu darbu pēc vislabākās sirdsapziņas, padsmitgadīgie puiši, kuri ar pašu sasmērētām desmaizēm cienāja sanākušos cilvēkus, vnk tāpat, ja nekādi citādi nevar palīdzēt, tad vismaz tā... Meitene, kura ar māsām pie sabrukušā veikala jau n-tās stundas gaida savu mammu, 16gadīgs puisis, kura acu priekšā sagruva veikals, kurā tikko iegājusi viņa krustāmte (audžumamma), lai nopirktu kko garšīgu saviem 5 un 8 gadus vecajiem bērniem...ziegu klēpji un tumsā degošās svecītes uz aukstā asfalta... nezūdošās cerības... Tas viss tā aizkustina un sažņaudz sirdi. Dusmas un netaisnības sajūta par tik neizsakāmi stulbām un nejēdzīgām nāvēm! Tu vnk aizej uz veikalu pēc maizes un Tevis vairs nav... KĀPĒC???

Drūma un skumja diena... Daudz domāju par savējiem mīļajiem, gribas piezvanīt, lai vnk dzirdētu balsi... Paldies, jo ar jums viss ir kārtībā!


"Esmu fotografējis visādas šausmas, pagāšnakt arī. Fotografējot man nesāpēja, bet stāvot kopā ar cietušo tuviniekiem un gaidot kad paceļot betona bloku iznesīs kārtējos bojā gājušos raudāt nācās bieži. Stāvēju kopā ar 16 gadīgu puisi kuru māte pameta pirms dažiem gadiem, viņu audzināja krustmāte, kura bija veikalā - viņš viņu gaidīja no traģēdijas sākuma līdz šim laikam (no rīta klases biedri un draugi viņam atnesa siltu tēju un sausu apģērbu). Sapīpēju ar 70 gadīgu onku, kurš nemitīgi zvanīja savai sievai, kura aizgāja uz veikalu no blakus esošās mājas pēc maizes, signāls bija, bet neviens neceļ. Redzēju vīrieti kurš 5 no rīta atnācis no darba un uzzinājis par negadījumu, saprata ka viņa sieva, kuru pirms nedēļas apprecējis ir zem drupām. Redzēju 20 gadīgu meiteni, kurai abi vecāki bija zem drupām. Redzēju kā policijas darbiniece kam bija jāpaziņo tuviniekiem sēru vēsts gandrīz noģība un vēma. Redzēju ģenerāli Ķuzi ar asarām acīs. Redzēju kā ceļamklrāna operatori meklē savu biedru kurš palīdzēja novākt drupas. Redzēju kā spēļu zāles darbinieki atteica meitenei sasildīties viņu telpās, kura gaidīja aukstumā ziņas par savu vīru visu nakti (no rīta arī sagaidīja sēru vēsti). Redzēju kā puisis atžirga 2 sekundēs, pārleca pāri žogam un izlauzās caur policistiem, jo viņam likās, ka viņa māti ved dzīvu ārā no drupām (viņa nebija dzīva). Saņēmu sms no draudzenes, kuru rīt bija jāfotografē, nesanāks, jo nav kam tos foto vairs dāvināt. Redzēju kā 1 000 cilvēki stāv rindā, lai ziedotu asinis. Redzēju kā kadeti nevarēja nosēdēt autobusā, bet lūdzā, lai atļauj palīdzēt nelaimē." /Edijs Palens/

In prayers for Latvia,

A.

Man "ļoti žēl", ka es un brālis esam tik neveiksmīgs un nerentabls ieguldījums. Ak, Tu, nabadziņ, kur gan esi iepinies un iztērējis tik daudz naudas un beigās... še Tev - izrādījās, ka no tā nav nekāda labuma, ka no mums nav nekāda labuma. Varbūt vajadzēja padomāt divreiz pirms ieviesi mūs, rentablāks noteikti būtu ieguldījums bankā, akcijās vērtspapīros...
Jocīgi, līdz šim es domāju, ka mēs esam bērni... Vai tad tā nevajadzētu būt - vienlaga, lai kas arī notiku, ko mēs darītu/nedarītu, cik veci būtu, mēs vienmēr būtu un paliktu Tavi bērni. Laikam kļūdījos. Sāp, ka tik ļoti tas sāp!

A.

P.s.
Atvest Lulū no Rīgas ir mans pēdējā laika vislabākais un pareizākais lēmums. Nebūtu man istabas otrajā stāvā, nebūtu man Lulū, es jau sen būtu nojūgusies. Mana mākonīša viszeltītākā maliņa!

Kā ir tā ir... Labi katrā ziņā nav, bet...BET šķiet zinu, kāpēc šis laiks ir vajadzīgs, kāpēc tas jāpiedzīvo un jāpārdzīvo. Tieši tā - jāpārdzīvo, jo es zinu, ka tikšu šim visam pāri.
Man šķiet tas maina mani, jo es nekad neaizmirsīšu šo laiku, kad nevienam nebiju vajadzīga, kad biju pilnīgi viena... Kad Tev ir viss vai vismaz kkas, tad apkārt vienmēr kāds grozās, bet, kad Tev nav nekā, tad, jā, visiem nospļauties un nevienam neesi vajadzīgs! Tas pāries, bet rūgtums paliks, tas vnm paliek...

[..]un smilšu graudus no cerībām šīm
vējš paceļ uz agušu līdz debesīm!


Be safe,

A.

Lai gan es zinu, ka tā nav taisnība, Luīzes: "Agnesīt, kāpēc Tu esi tik smuka???", bija kkas tik pārsteidzošs un sirdi sildošs, ka es pat nezināju, ko atbildēt. Kā Tu pateiksi bērnam, ka tā nav taisnība, ja viņš Tevi tādu redz?! It īpaši, ja tajā brīdī vairs nezini, kā tad īsti ir... Varbūt, ja viņa mani tādu redz, tad es tāda arī esmu?! Viņa nemelo, es zinu!
Mana maziņā, es Tevi mīlu ļoti, ļoti, ļoti! :)

xoxo,

A

P.s. Negaidītais vakara noslēgums ar Āfrikas stāstiem bija izcils! Edgariņ, paldies! You are one of a kind, one of the best kind! :)

Quoting myself -
"Taisnība jau vien ir - laiks visu saliek savās vietās. Nav tā, ka Viņš Tev visu tikai ņemtu nost! Jā, Viņš paņem, bet kko vienmēr dod pretī." - Šķiet, ka šobrīd Viņš ir atņēmis visu, pilnīgi visu un man vairs nav nekā. Arī to, ka kkas tiktu dots, es neredzu/nejūtu/nedzirdu. Bet varbūt tā tikai šķiet, varbūt esmu par slinku/stulbu/gļēvu, lai paceltu savu pakaļu un kko ieraudzītu. Varbūt!

Tik iekšēji slikti, kā ir tagad, sen nav bijis. Ārēji es izskatos slikti, bet iekšēji, iekšēji ir tāds vraks, ka pašai brīžiem bail no sevis. Visas manas dienas - vienādas. Maijā un jūnija sākumā tik ļoti gaidīju šos brīžus, kad viss būs galā un beidzot varēšu darīt visu to, ko vēlos (un vēlos es tikai vienu - dzīvot labāk, laimīgāk), bet kad tie klāt, es vienkārši nezinu, kas ar mani ir noticis. Šodien jau kādas 3x - vēl mirklis un būtu izplūdusi asarās. Pēdējās dienas ir briesmīgas - tā sajūta, kad fiziski tev apkārt ir cilvēki/ģimene, bet emocionāli tu esi tālāk no viņiem kā jebkad agrāk. Brālis ar mani nerunā, mammai ir iesmesls dusmoties, bet ārēji viņa to neizrāda un neizrunā ar mani, tētis uz pāris dienām aizbraucis... es zinu, ka viņš ir vīlies un prāto, cik ilgi es vēl šādi turpināšu. Cik ilgi? Es nezinu!
Un es nerakstīšu, ka gan jau viss būs labi, viss nokārtosies, jo es nezinu, vai un KAD tā patiešām būs.
Zinu tikai to, ka nedrīkstu padoties. Kaut vai tikai tāpēc, ka šodien, šajā drūmajā dienā, man ir par ko smaidīt un pateikties - mums bija sarunāts satikties, bet viņas aizkavējās un zvanīja, lai atvainotos par to, ka nesanāks satikties, jo ir jau vēls un vēl jābrauc uz mājām, BET, izdzirdotm manu bēdīgo balsi, paziņoja: "Tad mēs piebrauksim uz 15min Tevi samīļot!" Un tas bija labākais, kas pēdējās dienās ir noticis!
E. - Tu esi māsa, kuras man nekad nav bijis! Lai cik banāli tas izklausītos, mēs esam radniecīgas dvēseles... Kas to būtu domājis, bet mēs esam... Love you so much!
L. - Saulīt, reizēm es brīnos par to, kāpēc Tev tik ļoti patīku, bet reizē tas mani dara neizsakāmi priecīgu. Parasti es neko nesolu, bet Tev es varu apsolīt - es vienmēr būšu Tev līdzās, lai arī kur mēs abas būtu... Es būšu līdzās cik vien ilgi Tu mani gribēsi un mazliet arī vēl pēc tam! :)

Be safe,
your MRS DARKside

Man nav ne jausmas, kā es izturēšu 2 nedēļas. Ir tikai pirmā diena un man jau ir ļoti grūti. Apātija un nespēks. Gribas ēst. Un man pietrūkst sāls.

A.

Gribējās sev iestāstīt, ka viss o.k., ka varu kādu laiku neiespringt un padzīvot "resnajā" agregātstāvoklī, bet vakar... vakar es uzkāpu uz Agnesitas svariem un Oh my, Oh my... Tā vnk vairs nevar turpināties... Man tā jau ir tik daudz visādu trūkumu un problēmu, ka resna es vnk nevaru atļauties būt. Un tikai nevajag teikt, ka tās ir muļķības un es neesmu resna!!! Nevajag mierināt, es zinu, ka resna varbūt arī neesmu, bet nevajadzīgi uzbarojusies gan! Ideālajā variantā es gribu nomīnusot 10kg. Tāpēc starting tomorrow izmēģināšu kko, ko nekad neesmu mēģinājusi - īstu diētu. Un, lai jautrāk, sarunāju sev biedru slash sponsoru. Šobrīd jūtos priecīgi satraukta un nedaudz nevaru sagaidīt rītdienu, kad sākšu pārliecināties, vai es to varu - ēst maz un atteikties no kartupeļiem, maizes, sāls un pats galvenais - cukura!!!

No more majonēze un alus, my friends! :)
If you see a very grumpy person with wild hungry eyes, it's probably me!!!

xoxo,

A.

Kas to būtu domājis, ka 23 gados, šķietami prātīgā vecumā, Tu būsi kļuvusi par virtuālo stalkeri un izspiegosi cilvēkus... Kas to būtu domājis, ka tajā pašā laikā Tu tik ļoti satrauksies, vai neesi pārāk uzbāzīga... Kas to būtu domājos, ka Tu stundām sēdēsi un hipnotizēsi to sasodīto ekrānu un bēdāsies, kad cilvēki nedara to, ko Tev gribas. Bet, kā lai viņi dara, ja nezina, kas ir tas, ko Tu gribi.
Šķiet tikko atkal nedaudz nofeiloju, bet par spīti visam un visiem, labāk nožēlot izdarīto... Labāk nenožēlot vispār, jo ir taču brīži, kad Tev gribas būt tai dīvainītei, tai trakajai velna vecenei.... Un nav jau tā, ka viņš tgd atskries (atpeldēs) un sados pa galvu. Nav jau tā, ka viņš būtu teicis, lai lieku viņu mierā... Labāk tomēr ir pateikt! Vienmēr labāk ir pateikt! :)

Always be your stupid crazy self,

A,

You say life is a battlefield, I say - BRING IT ON!!!

Today is the day I crossed the finish line. Today is the day I FINALLY crossed the finish line! Dropped that ridiculously heavy rocks from my chest and left them there... left forever! Can't believe I did it! Can't believe it's over. After five long years it's finally over and I can put it behind me and move on with my life! But before I do that, there are some things I need to make clear:

1. Lulu, thank you so much! I didn't do this alone! WE did it together, you had my back all the way... Girl, I'm so proud you made it!
2. A super special thank you to my best girls - Signe, Ludmila, Zandiņa, Baibiņa, Dačelīte and to my sister - E. I felt the love and support all the way!
3. Whoever you are - thank you for listening and answering my prayers! Thanks for the chance to prove that if you try really hard, miracles do happen!
4. Thank you, Emeli Sande! Your music made this miracle happen! :)
5. Tnx to KUWTK - all this nonsense made this time much easier!

Pieņemu, ka lielākajai daļai tas ir tikai papīrs... No vienas puses arī man, bet no otras... bāc, cik šī otra puse liela, tas ir daudz kas vairāk. Tie ir pieci, gari gadi. Tā ir aiziešana un atgriešanās. Saņemšanās un sevis pārvarēšana. Tā ir punkta pielikšana un vienas nodaļas pabeigšana. Tās ir beigas. TAS IR JAUNS SĀKUMS!

Keeping safe,

A.