Šausmas, es laikam hroniski nepanesu kritiku, īpaši negaidītu un no svešiem cilvēkiem. Kaut kā pilnīgi bail palika! Varbūt tas tāpēc, ka tā lieta tāda traki jūtīga šobrīd, precīzāk, ne tikai šobrīd... Tā tāda ir bijusi visu laiku. Vāks. Tā "kā ar aukstu ūdeni" aplietā sajūta... vēēēē... Tā sajūta pilnīgi atsēdina. Ar katru reizi paliek arvien grūtāk piecelties un dabūt sevi pie normāla pulsa.
Kā lai uzaudzē to biezo ādu???
Gribas ticēt, ka, arī ja es neko nedaru, neizprovocēju lielāku strīdu, atbildot ar pretagresiju, tās sliktās lietas, ko citi palaiž visumā, nepazudīs, bet kkādā veidā pačakarēs to cilvēku karmas. Lai cik negodīga šī dzīve būtu - esmu 100% par to, ka katram par savām negācijām agrāk vai vēlēk jāsamaksā.

Kur esmu? Gribētos ticēt, ka jau gandrīz, gandrīz pie finiša līnijas. Es saņemšos, lai tur vai kas! Man jāsaņemas! Savādāk nemaz nevar būt! :) Turos pie apziņas, ka tikai tad, kad šis murgs beidzot būs galā, es varēšu savākt savu dzīvi un doties tālāk...
Nekad nebūtu domājusi, ka būs laiks, kad es tik daudz lūgšu... Nē, ne jau Dievu, bet vnk... lūgšu... Paldies, par visu, ko esmu jau saņēmusi! :)

Un nu jā... gaidīju līdz 3dienai, domāju jau, ka viss un pamazām sāku atkal dzīvot bez tām gaidām un apsēstības, bet tad negaidot, es saņēmu pelnīto atvainošanos! :) Hope to hear from you very soon!

Be safe,

A.

P.s. You said my book title was awesome! Like really awesome! You're awesome for saying that... and not just for that! :)

-Is it getting better? Or do you feel the same?
-It's getting worse!

DID I DISAPPOINT YOU???

Problēma tā pati vecā, jauni secinājumi - rādās, ka es ne tikai neciešu, ja mani ignorē (neatbild), bet arī, ja mani pamet! Pat ja mēs nemaz neesam bijuši kopā or whatever. Pat, ja neesi devis ne mazāko mājienu, ka es Tev patīku! Domā, tam manā slimajā galvā ir kāda nozīmē??? Ko, a?
S. teica, lai vēl "nenorakstu"! Pāris dienu pacietīšos, cerot, ka labs nāk ar gaidīšanu.
Traģikomiskākais, ka virs manas galvas šobrīd karājas tik daudz kas, ka par muļķībām (vai muļķiem) nemaz nevajadzētu būt laikam domāt. Bet atkal - tās taču ir manas domas - absurdās un paranoiskās, smieklīgi biedējošās...
Tas viss padara mani traku. Nu, kāpēc es nevaru saņmeties, fokusēties uz svarīgāko, pārstāt beidīties un vnk būt. Bet tad es sapratu, visas tās slimās iedomas, kas, lai kā es censtos, tik un tā būs tur. Kur? Tajā vienā vietā, ko neviens nevar man atņemt vai izmainīt - manā būtībā.

KKā baigi smagi. Varbūt tas no karstuma un resnuma...

Trying to stay safe and keep my shit together,

A.

P.s. Nu nevar būt, ka tas ir viss, vai ne??? Gaidīšu līdz 3dienai!

Šodien jūtos pilnībā down... Ir pēdējā laika pēdējais laiks... Viss, šobrīd vajadzētu nospodrināt neesošās bruņas, sakost zobus un pilnā ātrumā pievarēt šo murgu. Bet ko daru es?! Bēdājos un gaidu. Bēdājos par to, ka nav, gaidu, kad būs. KO? Vēstuli. Zinu, ka kkā muļķīgi, jo man īsti nav ne jausmas, kas tas viss vispār ir, BET, sasodīts, ja Tu varētu ielūkoties manā galvā. Tur jau tādas domas pārdomātas, ka pašai brīžiem baisi.
+ īsti nav skaidrs, kas notiek ar to situāciju saistībā ar A. Jau vairākas reizes domāju, ka varētu vnk kkā izbeigt to lietu, lai jau viņai tiek vai kkā tā, bet tad saņemu kārtējo brīnišķīgo... un sev apsolu, ka nebūšu tā, kas pirmā padosies.
I'm not sure if it's a competition and I know I can't win with looks or body, but, damn it girl, I love you and everything, BUT I can beat you with words like ANYTIME... And you know it!

Kūpers: "Skotij, tikai mazām meitenēm ir vēstuļu draugi!" :D :D :D Tiešām???!!! :D

Be safe,

A.

P.s. But you'll always be my hero...

Stand up and never say never
Cause this life is gonna get better
Take a breath, shake it off and say
I'm on my way

This is the day I finally ended something that has been torturing me and my head for the last 2 years and even a little bit before that.
I could say that this thing was the reason for everything I have been through for the last 3,5 years.
Pirmā sajūta, izejot pa durvīm, tāds pilnīgs iekšējs tukšums... nekā vairs nav. Bet, protams, galvā domas par vērtējumu. Es varētu liegties un locīties, bet some thing simply never change, zinu, ka sniegums bija viduvējs, bet ar 4 nebūtu mierā un pārdzīvotu arī par 5,6 un 7. Guess what, I got 9! It was so unexpected! Vairāk par to ciparu priecājos, ka tas beidzot ir galā. Burtiski dzirdēju, kā tas smagums noveļas no dvēseles. Vieglāk elpot. Šodien pirmo reizi ieraudzīju finiša līniju, pirmo reizi jūtu, ka varētu to sasniegt. Vēlos vairāk par visu pasaulē! It's my only chance to finally move on with my life!

I asked for it, prayed, send good thoughts and visualized - it came true! THANK YOU!

Be safe,

A.

You might work, but I work harder
You might fight, but I fight smarter
Might not be on the top of the world, but hey
I'm on my way
You might fly, but I fly higher
You're so hot, but I'm on fire
Might not be on top of the world buy hey
I'm on my way ay

I'm blocked! I'm blocked! I can't do this!
Another wasted day...
They're saying that deadline is the best motivation... Apparently not to me, cause I'm there, right on that DEADline.
If I'm gonna get to the end of all this shit, that's gonna be a real miracle!

Tas nav vājprātīgais grāmatu daudzums, kas jāpārskata, tās nav tās zinātniskās publikācijas, kas jāizlasa, tie nav teksti svešvalodā, kas jātulko, apjoms, kas jāuzraksta vai pats rakstīšanas process... Nezinu, kā ir/bija citiem, bet man tā ir visīstākā CĪŅA AR SEVI un saviem iekšējiem dēmoniem. Es zaudēju.
Tas ir tas laiks, kad Tu saproti, kas un kāds esi... Esmu vāja. Atrunas un izvairīšanās no darīšanas - tā esmu šodien es. Man tas riebjas. Jau atkal - sajūtas kā zemākajā punktā.

Paldies, ka apjautājāties un vēlējāt veiksmi, bet JŪS NEVARAT MAN PALĪDZĒT! Neviens nevar... tikai es pati. Nav jau nekas jauns - vienmēr viena.

Nav jēgas uzdot jautājumu - ko, lai tagad dara. Manā gadījumā ir tikai viens variants - ir jāsēž un jāraksta... vārdu pēc vārda, lapu pēc lapas. Lapu pēc lapas.

Gribas sarauties melnai, maziņai un nebūt. Bet pat to es nevaru. Varu tikai censties izslieties liela, balta un vnk būt.

A.

Par visu vairāk šai' pasaulē
Es vēlos, lai TU mani sameklē!

I'm in here, can anybody see me?
Can anybody help?

Can't you hear my call?
Are you coming to get me now?
I've been waiting for,
You to come rescue me,
I need you to hold,
All of the sadness I can not,
Living inside of me.

Have you come here for forgiveness? Have you come to raise the dead? Have you come here to play Jesus? To the lepers in your head!

Sveiki, tā esmu es, Agnese! Vēl joprojām ar divām, kājām, rokām, acīm, vēl joprojām DZĪVA! (smaids)

Tā gandrīz nedēļa ārpus LV bija tieši tas, kas vajdzīgs, BET tās gandrīz 3 dienas pie mana visforšākā bija visforšākās. Ne tikai tāpēc, ka beidzot atkal redzējāmies pēc pusotra gada, bet arī tāpēc, ka es biju tur, kur viņš ir katru dienu un savām divām acīm redzēju, ka viss patiešām ir kārtībā. Izcila uzņemšana. Un, jā, man ļoti patīk Vācija. Realizēju to, ko biju apņēmusies. Sev pašai nedaudz par lielu pārsteigumu - es tiešām runāju vāciski, ne tikai sīkas frāzes publiskās vietās (zināju, ka ar to man problēmu nebūs), bet arī mājās un tā pa riktīgo. 5 gadi kopš vidusskolas, bet I STILL GOT IT!!! :)


Did I ask too much? More than a lot.


You gave me nothing,
Now it's all I got!!!

Be safe,

A.

Neizsakāmi patiess prieks par L. Mjā, laikam jau tā notiek ne tikai filmās! Esmu sapratusi, ka vairākas lietas un cilvēkus varēšu pieņemt vai vismaz sākt uztvert normāli tikai tad, ja L. viss būs kārtībā. Un šķiet, ka es jau redzu mazu gaismiņu tuneļa galā! Ceru, ka drīz varēšu būt tikai "mana draudzene Agnese", nevis tā, kas es esmu patiesībā... Un es nevaru to mainīt, bet es domāju, ka varu būt abas. Taisnība jau vien ir - laiks visu saliek savās vietās. Nav tā, ka Viņš Tev visu tikai ņemtu nost! Jā, Viņš paņem, bet kko vienmēr dod pretī. Reizēm tā ir tikai laba mācība, bet reizēm tās ir jaunas durvis. Un tev atliek tās tikai atvērt.

Darbā ir slikti, slikti, slikti... Nezinu, vai tās atkal ir zīmes, ka man laiks doties tālāk. Visticamāk. Kā Liena mēdza teikt - cik ilgi mēs turpināsim būt mazohistes un ciest... Domāju, ka ilgi jau vairs ne... Neziņa kā jau vienmēr - biedējoša!
Palīdzi man būt drosmīgai!

A.



Tu turies pie sava!

Gear up for the last time - Connect.Respect.Protect.

Some people are helpless and need to be protected!

"I know this is hard. We're split up. We don't know, what we're walking into. But today is like any day - we walk through doors together, we're in each others ears and we got each other covered. And even though I'm not there with you, my hand is on your backs! Don't forget that!"


Viss ir labs, kas labi beidzas. Nav grūti aiziet, ja klājas slikti. Daudz grūtāk ir aiziet, kad esi augstākajā punktā. Šoreiz tā ir vispareizāk, apstāties, esot virsotnē... Mēs to novērtējam. Novertējam ieguldīto darbu, milzīgo profesionalitāti, perfekciju un sirdi! You did your best and it's all that truly matters!

Thanks for those amazing 5 (my number) seasons, Flashpoint!!! I'll never forget you! :)



Keep the peace,

A.

I know you're out of my league, but that won't scare me away, oh no
You've carried on so long You couldn't stop if you tried it
You've built your wall so high That no one could climb it
BUT I'M GONNA TRY!!!

Ziema.
Pēc pavisam neilga laika gribot negribot nāksies, tā teikt, "wrap up this year".
Turos. Soli pa solim uz priekšu. Tikai uz priekšu.
Vēl arvien kā šūpolēs viss - uz augšu un uz leju.


Kad tā dzīve besī,
Pūks Tev medus podu nesīs.
Sivēns saka - viss būs labi,
Kad rītu sagaidīsim abi!!!

Be safe,

A.

"Hei, hei, manu mīļo draudziņ! Piedod, ja uzmodinu, taču vēlos sacīt, ka esi man dikti mīļa, un tāpēc Tev sūtu dikti mīļus sveicienus "dzišandienā" vai kā tur tajā Pūka stāstā bija!? Lai Tev mājās vienmēr pilns meduspods un blakus vismīļākie sivēntiņi, ķenguri, pūces un Īā, ar kuriem to kopā tukšot! Milzu buča un daudz, daudz laimes! :)* with lots of love, Z."

"Ik rītu mosties ar saules gaismu acīs, ar ziedu smaidu sejā, ar putnu dziesmām ausīs, ar taureņu vieglumu domās, ar darāmiem darbiem rokās, ar dzīves mīlestību sirdī... ik rītu mosties un esi laimīga! Bučas dzimšanas dienā, lai tev jauka un izdevusies šī diena! :)"

/Rita/

"Sveciens svētkos, skaistulīt! Lai superfeina šī diena! Bučas! :* Sincha"

"Daudz laimes un prieka Tev, Agnese, ziedu vietā es sūtu un vēlos, lai laimīga Tu būtu! :* Tev viss izdosies! Buča! :)"
/Mila/

"Agnes!!! Kā laba gramata ir visa mūsu dzīve,
Tā skaista šodien, skaistāka būs rīt.
Un laimīgs tas, kas spēj ar savu dzīvi,
Kaut vienu labu rindu tajā ierakstīt!
Vēlu Tev daudz spēka, veselības, izturības, panākumu kaudzi un sapņus pārvērst īstenībā... Daudz laimes dzimšanas dienā! Tavs foršais brālēns Vālters"

Paldies! Jums nav nojausmas, cik daudz tas viss man nozīmē!
Be safe!
Bučas!

A.

Vēl tikai dažas dienas, kad man pieder tas jaukais divi divi cipars. Divi trīs - negribas ļoti. Vakar saņēmu ziņu no sava mīļā V. - he's sending me something. Nevaru sagaidīt. Būšu ļoti priecīga, ja tā būs tikai vēstule, bet ceru, ka kaut kas vairāk. Galvenais, ka viņš domā par mani un atceras manu visīpašāko dienu.
Pēdējās dienās daudz kas noticis, pārsvarā saistībā ar darbu. Jauns izaicinājums un pārdomas par visu esošo. Lai būtu kā būdams, es izmantošu savu iespēju un ja būs lemts, tad būs. Ja ne, tad būs lemts kaut kas cits. :)
Ā... un jā, es sagaidīju reakciju. Loģiski, ka ne tādu, kā gribētos, bet prieks, ka vismaz neignorēja mani.

You hear a whistling overhead, are you alive or are you dead??? It's only Thursday!!!
You feel the shaking of the ground, a million candles burn around. Is it your birthday???


...I say - bring it on!

Be safe, my sweet almost twentythree!

A.

Ilgi nevarēju saņemties...sēdēju un domāju - sūtīt vai nesūtīt. Kā jau parasti - apspēlēju, ja ne visus iespējamos scenārijus, tad ļoti tuvu tam. Un kā jau parasti - 95%, ja es kko gribu izdarīt vai pateikt, bet nevaru saņemt drosmi, 95%, ka beigu beigās es to izdarīšu vai pateikšu. Tā notika arī šajā gad. Un atkal, kā jau parasti - tagad (tas ir - pēc tam) uzmākušās lielās šaubas un mazliet jūtos kā stulbene. Gaidīju citu reakciju. O.k. varbūt tā vēl būs... nezinu, rīt vai kaut kad... Labs jau parasti nāk ar gaidīšanu. Un neko tādu ārprātīgu jau es arī neizdarīju. Pārlieku jūtelīgie varētu pārmest man lieko uzbāzību, bet pamatā es tikai pateicu - paldies. Jo tā es daru. Tas nebija precību piedāvājums, tas bija paldies ar mazo zemtekstu. Kādu? That I care and appreciate.
Ir vairākas lietas, kuras es sev tgd atgādinu:
1. Izlietu ūdeni nesasmelsi, tāpēc nav ko par to lauzīt galvu. Kā ir, tā ir. Ja jau pārdzīvoji visu kas bijis, pārdzīvosi arī šo. Un padomā, vai pēc 5 gadiem tam vispār būs kāda nozīme?!
2. Labāk nožēlot izdarīto. Un es jau nemaz nenožēloju. Atceries, ko Spaiks teica tās epizodes baigās... Tu taču gribi būt tā, kas dara un izmanto iespējas. Viss ir labi! :)

Bučas,

A.

Rudens kā rudens - man mīļākais gadalaiks.
Viss kaut kā kājām gaisā griežas. Nepatīk. Gads uz beigām iet. Kārtējais.
Nesaprotu, kas ar mani. Visai bieži sanāk pateikt kaut ko tādu, ko citi pārprot vai nesaprot un sūta man tādas vibrācijas, it kā es būtu kaut kāda velna vecene. Bet tāda nu es esmu palikusi - varu pateikt tādas lietas, ka citiem žoklis atkaras, bet ik dienas ar tik daudz ko mazu netieku galā un man ir bail. Velna vecene, kas raud, skatoties Animal Planet un lasot par suņiem. Tie laikam ir mana vājā vieta un reizē pierādījums, ka nemaz tik cieta neesmu, nocietinājusies.
Grūtības sagādā arī priecāšanās par citiem lietās, kuru man nav. Vairs neliegšos un nemēģināšu pateikt to saudzīgi - jā, tā ir skaudība. Grauž iekšas. Tieši tāpēc arī šodien - ja nevaru pateikt neko labu un patiesi priecāties, es nesaku neko. Gribas ticēt, ka savējiem jau nekas nav jāsaka - viņiem es vēlu tikai visu to pašu labāko.
Kā gribas vienu lielu daļu no sevis vnk izraut un izmest. Nedomāt tās sliktās domas, nejust rūgtumu un netaisnību. Nevaru.

Punkts.

A.

Tā nebija tikai iepriekšējās nedēļas otrdiena un pēdējā laika sliktākā diena. Tā bija diena, kad kārtējo reizi pierādījās - arī sliktākajā dienā ir atrodams kas smaida vērts. Šoreiz tas biji tu. Ar savu atnākšanu un smaidu. Un tur nu es stāvēju - savā pēdējā laika sliktākajā dienā un smaidīju vēl ilgi pēc tavas aiziešanas. Jā, iespējams, tu domāji, ka esmu kaut kāda trakā, kas visu laiku muļķīgi smaida. Bet, ja godīgi, tad tas mani nesatrauc, jo traka es tiešām visai bieži esmu, bet smaidīju... todien smaidīju es tikai Tev... Man nav, ko zaudēt. Tu zini, kur mani meklēt. Gaidu, kad atkal atnāksi!

I'm standing in the dark,
She's dancing on a table
Looking through the glass
She's someone else's angel!



Hope you're my angel!

A.

"Šie 7 gadi, pateicoties Tev ir bijuši daudz labāki, nekā tie būtu, ja mēs nebūtu draudzenes! Paldies par to! Turpmāk būs vēl labāk, es zinu! :)Čučubučas par godu mūsu 7ņiem! (hug) A."

-> "Aww, schnapchen! :) Wish you the same and much more! Lai mums vēl daudz kopīgu gadu, piedzīvojumu un neaizmirstamu mirkļu! :) Love you! :* "

No matter what I'll always be there for you... couse I care for you...

A.

...and it's AMAZING!

Of Monsters and Men - Little talks ir vnk TIK laba! Mama like! :)

Par lietām labām:
- Šodien V. saņēma manu sūtījumu. Jau domāju, kur gan tas noklīdis, bet, kā zināms, kas ilgi nāk, tas ne tikai labi, bet arī pa Latvijas pastu nāk! :) Un par visu pieticīgo saturu viņš bija tiešām priecīgs. Neko vairāk man nevajag! :)
- Vakar kārtējo reizi nobruka nets... Centos nepārdzīvot un ar "rīts gudrāks par vakaru" domām devos gulēt. Rīts varbūt arī bija gudrāks, bet ne mana interneta sakarā. Kā parasti - man sākās depresija. Gribēju pierunāt, lai brālītis atbrauc un mēģina sataisīt. Sākumā viņš bija ar mieru, bet pēc tam sākās teksti: "Šodien piektdiena, pacieties, palasi grāmatu, paskaties TV bla bla bla" BET, ja Agnesei vajag internetu, tad Agnese dabūs internetu lai tur kas vai nekas. Un Agnese dabūja internetu all by herself in your face!!!
- Daudz lasu... lasu grāmatas... lasu labas grāmatas;
- Vismaz šī vasara nepaies bez peldēšanās. Bijām ezerā. Mama like!
- Šķiet, ka augustā mani sagaida vairākas interesantas lietas un vietas... Daļa manis jau tgd nevar sagaidīt. Īpaši to vienu... tik daudz laika pagājis, tāpēc gribas zināt, kā tas būs... Jo esmu cita, bet vai tik ļoti cita kā man liekas, hope to find it out.
- Kas to būtu domājis, ka mūsējiem pludmales volejbolistiem Londonā tik labi veiksies! Lai gan, kāds tur jaunums, ka smags darbs agrāk vai vēlāk atmaksāsies! Respect! Priecājos! :)


Later, babes!


A.

Vispirms es ieraudzīju kartona kasti, vecu televizora kasti, kas aizsedza brāļa galvu un lika viņa kājām taustīties uz priekšu kā diviem baltiem spieķiem.
"Vai esmu gandrīz klāt?" viņš jautāja, virzīdamies uz galda pusi.
"Gandrīz" es atsaucos.
Kasti viņš nolika uz galda. Es saodu salmu auglīo valgumu. Kaste ar rāvienu sakustējās, taču es nenobijos. Brālis atlocīja nolaižamās malas un izcēla ārā trusi, tik lielu es vēl nekad nebiju redzējusi.
"Es tak teicu, ka sameklēšu tev īstu draugu."
"Tas ir trusis!" es teicu spalgā priekā.
"Vispār jau beļģu milzis" viņš itin brālīgi izlaboja.
"Beļģu milzis" es klusi atkārtoju, itin kā izrunātu vārdus, kuri nozīmē to pašu, ko mīlestība.
"Kā tu to nosauksi?" brālis jautāja.
"Par Eleonotu Modu" es atbildēju.
"Tu nevari saukt to savā vārdā!" brālis iesmējās.
"Kāpēc ne?" es jautāju, drusku sašļukusi.
"Tāpēc, ka tas ir puika," viņš atbildēja.
"Ā."
Es aplūkoju truša kastaņbrūno kažociņu, balto ļipu un divas mazas spiras, kas bija izkritušas tam no dibena, un nodomāju, ka viņš tiešām izskatās pēc puikas.
"Tad kā tu domā, kā man vajadzētu viņu saukt?" es jautāju.
"Par dievu," mans brālis ar uzsvaru noteica.

Tur es rakstīju. Rakstīju sleju un rakstīju par Zudušajiem. Rakstīju par ziediem, kas pie katra ugunsdzēsēju depo bija sakrauti trijos, piecos slāņos, un par svecēm, kas nenodzisa nekad; cauri izmisumam liesmoja lūgšanas, jo vēl bija pāragri izsamist, nekad jau nevarēja zināt, tomēr vairums cilvēku, bez šaubām, zināja. Cilvēki, naktīs gulēdami vienatnē, zināja, ka šis ir sākums, skaudrais sākums, kas būs viņu Tagadne, viņu Šodiena, viņu Nākotne, viņu Piemiņa. Es rakstīju par pēkšņo apkampšanos veikalos un par ugunsdzēsēju un policistu bērēm, kas ik dienu apturēja ielu satiksmi ar cieņas apliecinājumiem un asaru vilni. Es rakstīju par zudušo pilsētas panorāmu, sēdēdama uz mūsu iemīļotā soliņa promenādē pie Bruklina tilta; uz šejieni mēs bijām nākuši padomāt, šeit bijām iztēlojušies, kāda būs mūsu dzīve pēc trim, pieciem, desmit gadiem.
Taču visvairāk es rakstīju par viņu - tagad dēvētu par Maksu -, par savu brāli, mūsu draugu, kura nebija jau desmit dienas. Un es rakstīju par to, ko biju zaudējusi tajā rītā. Manas dvēseles liecinieku, manu ēnu bērnībā, kad sapņi bija mazi un sasniedzami visiem. Kad saldumi maksāja vienu peniju un kad dievs bija trusis.


/S.Vinmane "Kad dievs bija trusis"