Kamēr es pavadu jau otro vasaru pēc kārtas līķa bālā iedegumā un uz jūrmalu ne reizi neesmu aizgājusi, tikmēr ar citiem notiek trakas, smieklīgas lietas, brīžiem no sērijas - OMG, varbūt vajag mazāk lietot grādīgos... :D Tomēr,par to visu domājot, varbūt man pat drusciņ skauž, nē, ne skauž, bet tā kā žēl, ka ar mani nekas tāds sen nav noticis...
Bet es strādāju, jo man ir jāstrādā. Rīt būs pagājis jau mēnesis kopš esmu jaunajā darbā un es nebaidīšos teikt - man patīk. Protams, arī tur ir vairākas nepatīkamas lietas + visas pēdējo dienu kataklizmas ar datoru u.tml., bet...BET atšķirība no THR ir tāda, ka man patīk paši pamati... Tieši tāpēc bez iebildumiem (vien ar nelielām bažām) piekritu strādāt bez brīvdienām pašreizējā situācijā, kad viena kolēģe atvaļinājumā, bet otra - slimnīcā. Protams, uztraucos, vai varēšu izturēt tā nonstopā, bez brīvdienām un cik ilgi tas tā būs, bet saprotu, ka labāk par to nedomāt, vnk dzīvot un strādāt. Cenšos. :)
Pēc ilgāka laika parunāju ar mammu un sajutos kkā baigi labi un mīļi. Viņa teica: "Kamēr vari, strādā..." Paldies, mammma!
Viss būs labi! Visam ir jābūt labi!

Be safe and always kind!
Bučas!

A.



P.s. Hope to meet someone, who will truly understand me and my books!

Luīze: "Agnesīt, uzmini, kura ir labākā krustmāte pasaulē?"
Es: (smaidu)"Hmmm..."
Luīze: "Tu, Agnesīt!" - Šobrīd (un kādu laiku noteikti) - TAS IR LABĀKAIS, KAS MAN IR! Pamēģini to pārspēt! Būs grūti!

Laba un priecīga diena, piepildīta ar manu mazo, mīļo saulīšu smaidiem un apskāvieniem. Lūdzu, neaudziet tik ātri! :)
OMG, OMG, OMG... from Monday, July 2... they are back with all new episodes! Can't wait!
Darbā arī viss labi!


Bučas,

A.

Smile, and pack your bags real good, baby,
Cause you'll be gone for a while...

And I will put my feet up
And be your senorita!

You'll have me living life like I should
And I'll say - I NEVER HAD IT SO GOOD!!!

6.jūnijs - nezinu, kādiem pasaules brīnumiem vai kataklizmām būtu jānotiek, lai es aizmirstu, kas ir 6.jūnijs. Un pat, ja pienāktu tāda diena, kad pēc 5.jūnija uzreiz būtu 7., es tik un tā justu to 6.jūniju spiežamies pa visām malām ārā. Ir 6.jūnijs un es daru to, kas man jādara, jo šī ir tāda diena, kad, ik reiz iedomājoties, ka to vai šo es varētu nedarīt, apdomājos un saku sev - Nē, TU neesi tāda, tāpēc TU pārkāpsi pāri savam milzu lepnumam un rīkosies kā pieklājas!

Šī gada jūnijs ieies vēsturē arī ar citām interesantām lietām. Guess what? I GOT A NEW JOB!!! Finally, pēc vairāk nekā mēnesi ilgām mocībām, brīdī, kad likās, ka esmu pilnīgi bezcerīgs gadījums un nauda jau beigusies, es to dabūju! Zandiņai bija taisnība, sakot, ka aiz stūra mani noteikti gaida kkas labāks. Ceru, ka tiešām būs labi, jo es ļoti centīšos! Jā, pa lielam tas nav nekas dižs un tās pašas kapeikas vien ir, BET tās būs manas kapeikas, godīgi nopelnītās, darbā, ko es atradu pati, pa vecajai, ne "caur paziņām" metodei... un to visu neviens, NEVIENS nevarēs man atņemt!!!

Send me only happy thoughts!
Be safe,

A.

If you care for your friends, show them you care!!! Otherwise it isn't worth a shit!!!

Tā patīk kā mums ar Agnesitu viss tā labi iegrozījies. Sazvanāmies ik pārdienas, ja ne katru dienu. Un beidzot, beidzot es neesmu tā, kas visu laiku zvana pirmā. Tik laba sajūta, apzināties, ka ir vismaz viens cilvēks, kas seko līdzi manām gaitām, uzklausa un kam nav vienalga!

Biju pie L. Un, jā, ar L. man tiešām ir paveicies.
Vispār šodien man ir labs garastāvoklis. Iemesls? Ir vairāki. Pēc kāda pailga laika esmu atkal Rīgā. Beidzot parādījusies kāda atgriezeniskā saite maniem pūliņiem... Ceru, ka viss notiks uz labu!

Be safe!

A.

Something with me is seriously wrong!

Man ir jāsaņemas! Bet tas ir tik grūti, vēl grūtāk, jo nav neviena, kas vnk būtu man līdzās, kas palīdzētu. It's so unfair! Forever alone - kā mans J. pēdējā laikā saka. :) Un visiem tiem, kas teiks, ka mana dzīve ir tāda, kāda tā ir, jo es tādu esmu to izveidojusi/radījusi un viss ir atkarīgs tikai no manis, es teikšu tā - EAT SHIT YOU SUCKERS!!! Un pat nedomāju atvainoties par rupjību! Tas viss man jau ir tā noriebies. Kad beidzot MAN paveiksies un sāksies augšupeja?!

Jau gandrīz nedēļu atkal it kā dzīvoju savās ārpus Rīgas mājās. Most of the time I hate it. Kopumā jau nav tik traki, lasu grāmatas, cepju kūkas un visu lieko, ne tikai no miesas, mēģinu nodzīt ar riteņbraukšanu, bet viss pārējais - cep, vāri, mazgā un kārto - no, no, no.

Ar V. arī kādu laiku neesmu neko runājusi. Vispār normāli runājusi ar V. es neesmu OMG cik sen. Nezinu, kas ar viņu, mani, mums ir noticis, bet nekas vairs nav tā kā bija. Lai gan es viņu ļoti mīlu, tgd saprotu, ka tas, ko viņš nodarīja L. ir gandrīz nepiedodams. + V. vairs nerunā ar mani, vismaz ne tā kā agrāk. Un es ilgojos pēc "tā kā bija agrāk"!

Labi, viss!
Be safe!

A.

ELEVEN MONTHS

by A.

Šobrīd laiks pirms vienpadsimt mēnešiem šķiet tāls un nesasniedzams. Tas bija neziņas, izmisuma, nedrošības un uztraukumu pilns laiks. Nevarētu teikt, ka mainījies ir pilnībā viss, tomēr ir savādāk, labāk. Un lielā mērā tas ir THR cilvēku un pašas vietas nopelns. Kā teicu pēdējā dienā - PALDIES, ka devāt man iespēju. Es centos un visu darīju pēc labākās sirdsapziņas. Dažreiz varbūt nesanāca, bet es tik un tā centos. Jau atkal, mans lielākais un nekādā naudā vai citos labumos neizmērojamais ieguvums - visi brīnišķīgie cilvēki, īpaši izceļot manas mīļās - Inesīti, kura pavisam noteikti būs brīnišķīga mamma, Dī, kurai VISS izdosies un manu vienreizējo Anniņu no smaržīgo burbuļvanniņu un kraukšķīgo vafeļpanniņu valstības. Un jau atkal, kā tas nākas, ka tieši man ir tā lielā laime iepazīt un saukt šīs meitenes par savām draudzenēm?! Smaidu!
Un kas tas bija par rūdījumu nerviem un ķermeņa fiziskajam stāvoklim. Dažbrīd vēl arvien neticas, ka es to varēju, ka izturēju, ka biju viena no viņām, tām ne tik daudz miesā, cik garā stiprajām... Iekams nepamēģinājis, neviens cits to nesapratīs... Zinu, ka šī iespēja un pieredze ir ne tikai ļāvusi man kļūt neatkarīgākai un dzīvot labāk (tajā skaitā nomainīt visu garderobi, kas bija un ir viens no svētīgākajiem veikumiem un "nomest" liekos kg), ne tikai man, bet mums visiem, arī vecākiem un brālim... BET ARĪ saprast, kā tas ir - dzīvot pieaugušo dzīvi, kur pamatā katrs pats ir par sevi atbildīgs. Un tas ir grūti.

You be super safe,

A.


P.s. Zinu, ka atkārtojos, bet, meitenes, ik reizi, kad mani ceļi vedīs garām Elizabetes 24, es palūkošos augšup un nekad neaizmirsīšu, ka tur strādājat jūs, čaklas kā bitītes. Jūs, kas ir pelnījušas visu tikai to pašu labāko. Esmu lepna, ka biju viena no jums. PALDIES!


...as if you have a choice, even if you cannot hear my voice I'LL BE RIGHT BESIDE YOU, DEAR!!!

Diena, kas iesākās tik labi, pārvērtās un šobrīd to smacē tā briesmīgā sajūta, kad gribas reizē raudāt, kliegt un beigt eksistēt.
Dažiem derētu nopietni padomāt, kā izturēties pret tiem, kas dzīvo līdzās. Riebjas, ka nemitīgi bāž acīt to, kas tāpat jau skaidrs. Jā, man jāatrod jauns darbs. Jā, es nevaru tagad bezatbildīgi iztērēt visu savu naudu. Es to visu zinu, SASODĪTS! Domā, man nav bail no tā brīža, kad nauda būs beigusies, bet es joprojām būšu bez darba???? Domā, es neuztraucos, kā iztikšu un nomaksāšu visus sasodītos rēķinus??? Protams, ir ļoti ērti, ja par tiem vispār nav jālauza galva + vēl jādomā, kā lai piepilda ledusskapi, jo ir taču Agnese, kas nepieļaus, lai tas būtu tukšs. Nē, man nav žēl, es vēlos tikai nedaudz sapratnes un līdzjūtības. Nedomāju, ka tas būtu par daudz prasīts.
Šobrīd kaut kā baigi smagi. Zinu, ka viss sliktais, kas iekšienē krājas, agrāk vai vēlāk būs redzams no ārpuses. Baidos, ka tad, kad beidzot pienāks tā diena (ja pienāks), kad saņemšu to, ko vēlos un ko esmu pelnījusi, tad... tad es jau būšu tāds vraks, ka tam visam vairs nebūs nekādas nozīmes. Nedomāju, ka manējais ir "kas vēlu nāk, tas labi nāk" gadījums.

Viss būs labi. Viss būs labi. Viss būs labi. Viss būs labi. Viss būs labi. Viss būs labi. Viss būs labi. Viss būs labi. Viss būs labi.


Atradu kko TIK labu: Blue October - Hate Me

...I'll carry you home tonight!!!

A.

"Taču man ir kāds noslēpums. Varat uzcelt mūri kaut līdz debesīm - es tik un tā pārlidošu tam pāri. Varat turēt mani kaut ar simt tūkstošs rokām - es tik un tā izgudrošu, kā tām pretoties. Mūsu ir vairāk, nekā jums šķiet. Cilvēku, kas neatsakās no savas pārliecības. Cilvēku, kas negrasās nolaisties uz zemes. Cilvēku, kuri mīl un kuru pasaulē nav nekādu mūru, cilvēki, kuri mīl par spīti naidam, par spīti tam, ka citi to nepieņem, mīl, saglabādami cerību un atmezdami visas bailes. Es tevi mīlu. Neaizmirsti to. To neviens nevar tev atņemt."

/L.Olivera "Delīrijs"/

Jā, tādas tās ir, tās nelaimīgo beigu grāmatas. Pēc pēdējās lappuses, tur tajā sirds rajonā tās kaut ko sakustina un atstāj tādu dīvainu tukšuma sajūtu.

Kā gribētos, lai kāds vnk pasaka: "Neuztraucies! Es par visu parūpēšos!" Tā vietā par visu jārūpējas pašai.
Rīt beidzot brauksim ciemos pie Edgara un meitenēm, bet vai tad es varēšu pienācīgi sagatavoties?! Nē, jo kā jau kārtīgā 7dienas dienā man, protams, ir jāstrādā. Turklāt piektā diena pēc kārtas. Jau tgd knapi kopā turos, tāpēc ir nedaudz bail, ka rīt darba dienas beigās man neko negribēsies, kā tikai dušu, aukstu alu un gultu. Labi, ka man nav bērnu, jo pēc darba man negribas ne ar vienu runāt, tikai sēdēt krēslā.
Jāsakrāmē mantas, bet man nav ne jausmas, ko ņemt un uz cik dienām...
Sāp mugura.

Be safe!

A.

Pat mazliet skumji, ka cilvēki mainās. Tā gribas pēc tiem gadiem daudziem ieraudzīt to pašu seju un sajust tās labi pazīstamās vibrācijas līdzās. Bet pretī nāk pavisam cits cilvēks, tāds kā svešs un mazliet biedējošs. Varbūt sveša esmu es. varbūt mainījusies.

Lieldienas - vienīgie svētki, kuri man īsti nepatīk... Bet ko lai dara?! Rādās, ka šogad varētu nebūt tik traki, jo:

1. 7dien mēs brauksim ciemos pie Edgara un meitenēm. Kkas "House warming/Edgara v-diena" stilā. And I have made them an awesome gift. Meistarot dāvanu pašas rociņām tomēr ir baigi forši.Jā,varbūt nesanāca tik perfekti, toties ar milzu mīlestību un tūkstošiem pozitīvu domu! Nezinu, ko darīšu, ja viņiem nepatiks. Būšu ļoti bēdīga. BET VIŅIEM PATIKS!!!

2. 1dien uz Ventspili. Lai tur vai kas, neļaušu krustēvam lasīt man morāli par sačakarēto redzi un skalot smadzenes ar "vismaz 15minūtes stundā ir jāvingrina acis, skatoties tālumā, jāatslābina acu muskuļi u.tml." muļķībām. Zinu, tās nav muļķības, bet tik un tā nepatīk, ka ar mani runā, kā ar mazu, neko nesaprotošu bērnu. Anyway, uz V-pili man gribas. Ceru uz labiem laikapstākļiem.

Esmu sākusi...mmm...kā lai to nosauc - PAŠTERAPIJU? - lasu jaunu grāmatu un šoreiz, lai tur vai kas, bet es nešķiršu uz priekšu pat vienu lappusi un nelasīšu starp rindām. Vienreiz tas vājprāts ir jāizbeidz! :)

Be safe & see you soon,

A.

P.s. Vakar iesniedzu atlūgumu!

Jau no paša rīta (lasīt: "no paša rīta" tiem, kas brīvdienās guļ līdz 10tiem vai ilgāk. Es biju pamodusies jau 8os!) zvanīja no darba ar tekstu: "Man tevi vajag rīt darbā!" -Bet man vajag lielāku algu, jaunas brilles un zobu breketes! I promise, pavisam drīz es vairs nespēšu noturēties un uz visiem "MAN VAJAG" atbildēšu tieši šādi, uzskaitot visu, ko vajag man!
Atteicu. Jā, + 1 darba diena finansiāli par ļaunu noteikti nenāktu, bet gan jau es kkā iztikšu + man priekšā nedēļas nogale, kas kā ierasts solās būt izcili smaga.
Pretēji pieņemtajam, jaukais pavasaris aiz loga nedod man papildus enerģiju un kaut kādu ultra pozitīvismu, ar visiem "vairs nevaru nosēdēt telpās", "visu laiku gribas ārā" u.tml. Telpās es mierīgi varu nosēdēt. Tas drīzāk pastiprina manu vēlmi kko mainīt. Un datums jau ir noteikts. Klusībā vairs nevaru to sagaidīt. Jā, varētu būt diezgan jocīgi, daudziem - nesaprotami, bet es tiešām vairs nevaru izturēt, man gribas prom.
Pirms pāris dienām iesāku lasīt grāmatu, kura šķiet šobrīd skaitās topā un kārtējo reizi nenoturējos un sabojāju visu prieku ar savu briesmīgo netikumu - šķirt uz priekšu un lasīt starp rindiņām. Un pēdējās minūtes sēžu un prātoju - tas ir labi vai slikti. No vienas puses, mans netikums varētu tikt tulkots kā kompliments autoram, jo vnk nevaru sagaidīt, kas notiks tālāk, tāpēc lasu uz priekšu. Bet no otras puses - tas sabojā visu prieku + varbūt kaut kā trūkst, neatbilst manām ekspektācijām u.tml.
Vispār man vajadzētu iet un sākt gatavot vistu vakariņām, bet tā īsti negribas.
Gan jau viss tāpat nokārtosies, vai ne?

Pēdējo dienu top1 citāts: "Džeks pec uzvedības pēdējais mēsls, balss kā eņģelim!"

Un, jā, es tomēr izgāju ārpus telpām. Viena pati. Jo, tā padomājot, bez D. man šeit ZV tā īsti neviena vairs nav. Nē, nevis "tā īsti", bet patiešām, bez D. man ZV neviena nav. Lūk pierādījums ne tikai tam, ka biju ārā, bet arī tam, ka sevi un zāli nofotografēt es protu! ;)


Be safe,

A.

...ja tu jūti, kā sniegs aizkrīt tev aiz krāgas...

Likumsakarīgi, bet tomēr prieks, ka kārtējā ziema šķiet ir pārdzīvota un starp kūstošā sniega paliekām un dubļiem jau samanāms pavasaris. Ceru, ka līdz ar pozitīvām izmaiņām dabā, drusciņ vairāk saules un siltuma ienāks arī manā ikdienā. Šķiet, ka jau sāk ienākt, jo šodien beidzot satiku savu vienreizējo un super mīļo Anniņu - smaržīgo burbuļu vanniņu un visgardāko vafeļu panniņu! Bija tik labi izrunāties ar kādu, kurš ne tikai uzklausa un apgalvo, ka saprot, bet patiešām saprot visu, kas pēdējā laikā ir noticis darbā... un tas nav nekas īpaši labs. Īpaši silti palika pēc Annas: "Tu viņiem pateici, cik labs cilvēks esi???", kad pastāstīju par iepriekšējās nedēļas pārrunām. Nezinu, vai esmu TIK labs cilvēks, bet es cenšos, cenšos... Bet, kad viņa pajautāja, kā man iet vispār, neskaitot darbu, KĀ IET MAN, palika tā jocīgi, jo šķiet, ka "ārpus" darba man vairs īsti nekā nav. Un ne jau tāpēc, ka nebūtu laika, es pat nezinu, kāpēc... Iespējams tiem, kas domā, ka šādi turpinot, palaidīšu garām labākos gadus, varētu būt taisnība, ja vien jau neesmu palaidusi. Annas iedvesmota, esmu pieņēmusi lēmumu - viss, pietiek sevi mocīt...aprīlis būs mans pēdējais mēnesis... Jā, šodien saņēmu kārtējo atraidījumu darba jomā, bet tāda nu ir mana dzīve... Tas neliks man padoties, tieši otrādi, es centīšos vēl vairāk, domāšu labas domas un gan jau paveiksies arī man.

Be safe,

A.

Traki dīvainas dienas...traki dīvaina tā dzīve mana.
Darbā jau 3.nedēļu noris viens vājpārtīgs pasākums, kurā tiku brutāli iesaistīta bez īpašas piekrišanas. Rīt šķiet ir pēdējā diena. Kā es varu nezināt, vai rīt tiešām ir pēdējā diena, ja jau esmu tajā visā iekšā? Ļoti vienkārši - man neviens neko nesaka. Jau sen, sen man tas viss ir smagi ZB! Iesākumā bija skaidrs, ka pēdējā nedēļā drošvien pamatīgi stresošu par to, vai izdosies visu laikus pabeigt. Šodien ir priekšpēdējā diena, darba vēl ļoti daudz, bet man kkā negribas stresot, jo, kad mierīgi visu apdomāju, tad izkristalizējas viena baigā patiesība - NE TĀ MANA CŪKA, NE MANA DRUVA!

Likumsakarīgi, ka visa mana nauda ir beigusies, līdz algai vēl kādas 5 dienas un es tiešām nesaprotu, no kādiem līdzekļiem es iztieku, bet kkā es iztieku.
Vispār biju plānojusi vēl šo to uzrakstīt, bet kaut kā nav spēka. 4. diena un rīt arī jāstrādā. Ko gribēju uzrakstīt? Par to, kā suņi vnk brutāli makes me cry. Un es nesaprotu, kāpēc, bet tiklīdz redzu/dzirdu/lasu kko par suņiem un to, kā viņiem meklē/atrod mājas, cik uzticami draugi tie ir u.tml, tā uzreiz gribas raudāt. Laikam tomēr sirds dziļumos neesmu tāds ludus gabals, kā no malas varbūt šķiet. No malas daudzas lietas šķiet aplamas un es tiešām gribētu, lai vairāk cilvēku vēlētos ielūkoties dziļāk un ieklausīties...

Dace teica, ka tā esmu es ar viņas Peku. Jā, esmu gan! ;)


Be safe!
A.

"Viņš iedomājās par Latviju un kļuva neizturami skumji. Tā ir zeme, kas velk atpakaļ ar milzu spēku, bet tajā pašā laikā ar kaut ko atgrūž. Par ko mums tāds slogs? Tāda ir visa mūsu dzive. Mēs esam ar mieru iet cauri jebkurai ellei, mācīties svešvalodas, strādāt dienu un nakti, lai tikai dabūtu kaut kādus krāmus, ko mums tik ļoti gribas. Ar tiem var palepoties, it īpaši mājāspalicēju priekšā. Bet, kad dabonam, tad tāpat visu izčakarējam - kā mazi bērni, kuriem tik padod mantiņu, bet pēc tam..."

/V.Lācītis "Pamodināt Lāčplēsi"

Patiesa cilvēku uzticība un uzticešanās ir liela dāvana, bet tā ir arī liela atbildība. Reizēm es nezinu, ko ar šo atbildību iesākt un kā palīdzēt tiem cilvēkiem. Lai ko es darītu, es nevaru šobrīd izdarīt tā, lai V. pārdomātu, lai L. nebūtu jāpārdzīvo tas, ko viņa pārdzīvoja un lai viss atkal būtu pa vecam. Tik naiva es neesmu un zinu, ka "pa vecam" vairs nekas nekad nebūs. Kā lai es palīdzu L. dzīvot tālāk un pārliecinos, ka ar manu mīļo V. viss būs kārtībā?!
Agnese, tu nevari visus izmainīt un izglābt!!! Sasodīts, es zinu, ka nevaru. Bet man gribētos gan!

Be safe!
Bučas,

A.

Re kā, esmu izvilkusi vēl vienu gadu! :) Šogad gan tāda netipiska Jaunā gada sagaidīšana... atšķirībā no sēdēšanās mājās ZV un jušanās diezgan nožēlojami, šogad es sēžu viena savās mājās Rīgā un nemaz nejūtos nožēlojami. Uz ZV neaizbraucu, jo rīt jāiet uz darbu. Rīgā neplānoju neko pasākt, jo jādzīvo taupīgi un vēlreiz - rīt jāiet uz darbu. Jau jūtu, ka viegli nebūs, tāpēc man ir svarīgi labi izgulēties + alkoholu nelietoju principā, ja nākošajā dienā jāstrādā. Turklāt man kkā šķiet, ka šī ir tāda pati diena, kā visas citas, atšķirība vien varētu būt tāda, ka vecais kalendārs jāmet laukā un vietā jāgādā jauns - atkal izdevumi. :)
Pārlasu un tā diezgan ciniski, kaut tā nemaz nebiju domājusi....

Jā, 2011tais ir beidzies - līdzīgi visiem iepriekšējiem, tas bijis ar visu ko piepildīts - jaunas grāmatas uzrakstītas un izlasītas, dziesmas iedziedātas un noklausītas, filmas uzfilmētas un noskatītas, bet šobrīd tas viss jau ir vēsture. :)
Arī man 2011tais ir bijis emocijām bagāts gads... Sākums tāds - lēnām, lēnām un te pēkšņi BLADĀC - esmu savārījusu traki lielas ziepes un pametu skolu. Vēl arvien ne mirkli neesmu savu lēmumu nožēlojusi. Tie pāris mēneši, kad tā īsti nemaz nedzīvoju, bet vilku savu dzīvību, bija tiešām smagi. Bet pēc lietus jau vnm uzspīdēs saule, tāpēc likumsakarīgi, ka gada otrā puse bija daudz labāka. Kāpēc? Jo es sāku strādāt un pamazām nostājos uz savām kājām. Jā, darbs aizņem daudz laika un kad tas tā nav, tad naudas ir mazāk. Tāpēc nekas cits neatliek, kā strādāt vairāk vai dzīvot taupīgāk. Un es... es jau cenšos, cenšos.
Kas vēl noticis/sastrādāts 2011tajā? Man pirmo reizi mūžā izrāva zobu, mans mīļais V. pameta Lienīti (vēl arvien ir grūti pie tā pierast), es beidzot sāku rakstīt savu grāmatu, Gita pārcēlās uz Vāciju, es pirmo reizi lidoju ar lidmašīnu un pavadīju lielisku nedēļu Īrijā un piekritu kļūt par krustmāti savai vismīļākajai pirmklasniecei - Luīzei. Un, protams, ļoti svarīgi - tieši 2011tajā es iepazinos ar savām brīnišķīgajām un vienreizīgajām THR meitenēm - Annu, Diānu un Inesīti, ieguvu vēl citus vairāk vai mazāk jaukus kolēģus un centos nepazaudēt savus vecos, bet tāpēc ne mazāk mīļos un svarīgos draugus. Kā vien mācēju, centos viņiem atgādināt, cik svarīgi tie man ir.

Jau tagad jūtu, ka 12tajā gadā lielas lietas notiks un mainīsies. Un es būšu tur, tajā Jaunajā, 2012tajā ar savām divām kājām, un divām rokām, ar visām dīvainībām un ačgārnībām, ar jokiem un smiekliem, skumjām un asarām, ar dusmām un izmisumu, bailēm un nedrošību, bet vienmēr ar cerību... Un es gaidīšu Tevi, lai kur tu arī būtu... jo manā istabā, uz mana galda vēl arvien ierāmēta stāv tā pati fotogrāfija un gaida, kad es uz to paskatīšos ar laimīgu "beidzot ir tā, kā tam jābūt" acīs un man ļoti gribas ticēt, ka tas būs jau drīz, Jaunajā 2012.gadā!

Lai miers uz zemes un ikvienam - mazam vai lielam, vecam vai jaunam, 2kājainam vai 4kājainam būtu mājas, kur atgriezties un vismaz viens plecs, kam pieglauzties!

Ar mīlestību,

A.