All I need is the air I breathe and a place to rest my head!

Vakar beidzot izdevās sazvanīties ar V. Un, jā, es jau zināju, ka tā aizvakardienas skype padarīšana jeb nedarīšana nebija mana vaina. Un kad noskaidrojām, ka viens uz otru nedusmojamies, saruna izvērtās tik pat jauka, cik vienmēr. :) Īpaši mīļi bija V. teiktais, ka ja nu gadījumā es kādreiz izdomāju pamēģināt atrast kaut ko labāku Vācijā, citēju - manas durvis vienmēr būs atvērtas, tu vienmēr būsi paēdusi, tev būs kur palikt un es palīdzēšu kā vien varēšu. Paldies, mīļais, man tas tiešām daudz nozīmē. Protams, tas nenozīmē, ka tgd uzreiz iesniegšu atlūgumu un pēc pāris dienām ar koferiem stāvēšu pie V. durvīm ar mesidžu - te nu es esmu, tagad rūpējies par mani! Nē, bet ir jauki apzināties, ka pastāv iespējas un ja nu, kas, tad... Viss iepriekš minētais diezgan līdzīgās proporcijās tika attiecināts arī uz brālīti manu. Un arī tas man daudz nozīmē. :) Hope to hug you in February 2012, V.!

Mans Ziemassvētku mode rit pilnā sparā... Pusi no sūtāmajām kartītēm esmu jau sarakstījusi, atlikušās jau iegādātas... Rīt iespējams sākšu meklēt dāvanas... Gaidu baltus Ziemassvētkus. Jā, izrādās, ka nedaudz taisnības uz šīs planētas tomēr ir - Ziemassvētkos man NAV jāstrādā!

Lai gaiši, silti un mājīgi,

A.

Ir dienas, kad to nemaz nemani, bet ir citas, kad tā pārbrauc tev pāri kā tanks vai notriec kā ātrvilciens... Kas? Realitāte skarbā.
Pāris dienas mānējie brīnas, kāpēc suns tāds noskumis. Galvenā teorija - mīlas prieki beigušies un viņš ir vnk saguris un saskumis. Kaut nu tā būtu. Izrādās Rauša draudzene Ronda (kaimiņu suņu meitene) nomirusi. Viena no kaimiņienēm gājusi ārā un tur viņa gulējusi, mirusi un mūsu Rausis blakus, piespiedies klāt... Un ne jau vienkārši nomirusi aiz vecuma vai kā, bet gan ... (un tgd es domāju, kā to lai precīzāk uzraksta... pie velna, rakstīšu tā kā tas ir) nodrāzta līdz nāvei. Es pat pateikt nevaru, cik briesmīgi bēdīgi un vnk BRIESMĪGI tas ir. Un tā nu kaimiņienei numur 1, kura viena pati audzina savas meitas un jau piecus gadus rūpējas par uz gultas guļošo māti, un kaimiņienei numur 2, kuras vīrs un dēls ir devušies peļņā uz ārzemēm, nekas cits neatlika kā saviem spēkiem izrakt bedri un sunīti apglabāt. Un šajā vietā man gribas uzrakstīt vairs tikai divus vārdus - LATVIJAS SIEVIETES!!!

Lai visiem ķepaiņiem būtu mājas un vislabākie divkājainie draugi,

A.


It´s gonna take a lot to drag me away from you
There´s nothing that 100 men ore more could ever do
Just like the rain down in Africa
It´s gonna take some time but I know you´re worth fighting for!

Aloha, lasītāj! (smieklīga uzruna, jo tik pat labi es varētu raxtīt - Aloha, Agnese!)Bet lai jau paliek...

Tātad - pasaule vēl arvien griežas un aizgriezusies tā ir jau gandrīz līdz Latvijas dzimšanas dienai, kas būtu ne ātrāk un ne vēlāk kā rīt.
Es vēl arvien sitos pa THR un nevaru sagaidīt to dienu, kad tikšu prom. Varētu laisties prom jau šajā pašā momentā, bet ir viena problēma - uz kurieni? Labi, par to šoreiz negribas...

Esmu secinājusi, ka pēdējā laikā viss vairāk vai mazāk ir tik labi, jo beidzot, BEIDZOT es visu daru sev, sevis dēļ, priekš sevis... Tam visam apakšā ir tāda baigā doma - esmu bijusi tik dažādos stāvokļos, bet lielākais mainīgais ir palicis nemainīgs - nevienam tā īsti nepatiku/nebiju vajadzīga, kad biju jauna (padsmitniece), kad biju samērā veiksmīga sportiste (labi, labi...pārfrāzēsim - kad nodarbojos ar sportu), teicaminiece, kad biju gaišmate, kad sudēju budžetā, kad izkritu no tā, kad biju tieva, tad resna, tad atkal tieva, kad katru dienu lietoju tonālo un acu zīmuli, kad nekrāsojos vispār... See my point??? Un tā es varētu turpināt bezgalīgi... Un jautājums jau pats uz mēles atrodas - WHO CARES??? Atbilde arī tālu nav jāmeklē - NOBODY!!! Tad kāda velna pēc iztaisīties par to, kas es neesmu un darīt to, ko nevēlos jeb kas man nav vajadzīgs??? Tāpēc, jā, šobrīd es strādāju sev, ēdu sev, bojāju savus zobus, uz solāriju eju, jo man tā gribas un drēbes izvēlos pēc tāda paša principa.... un varbūt es pat saņemšos un uztaisīšu tetovējumu... Sarkanmelni nagi - that's me!!!

No matter what - always be yourself!!!
Hugs and kisses,

A.

Pēdējais vakars, kuru pavadu esot 21 gadu veca/jauna! Es esmu pie vecākiem - vienīgajā vietā, kur es tiešām vēlējos būt. Un tieši te es sagaidīšu savus 22. Nekādu skaļu ballīšu, nekādas liekas tērēšanās... Ar nepacietību gaidu labos vārdus, īpaši tos, kas nāks un sirds un es zinu - tādu būs daudz, jo manējie ir vienkārši vislābākie.
Jā, kā jau ierasts manā dzīvē šobrīd ir vairākas ne visai pozitīvas lietas, bet es jūtos labi un es gribu dzīvot!!! Laut gan man īsti nepatīk to darīt, bet, ja nedaudz paskatās atpakaļ, tad pēdējā gada laikā šis tas ir paveikts - sāku strādāt un pamazām nostāties uz savām kājām, biju atpūsties un lidoju ar lidmašīnu, piekritu kļūt par krustmāti visbrīnišķīgākajai jaunkundzei pasaulē un pats galvenais - turpinu īstenot savu galveno mēŗķi - kļūt par labu draugu un vienkārši labu cilvēku! Tā kā viss notiek un būs labi! Uz zemes vai debesīs, bet es nepadošos!

Mīlu,

A.

P.s. Kamēr tu rītausmā zvilni, tikmēr kkur tikai tumst!!!

Hello-yellow!

- Jau kādu laiciņu esmu laimīgi atgriezusies no sava Īrijas tripa un jā, it was great! Lieki teikt, ka atpakaļ realitātē nu nemaz negribējās, īpaši uz darbu. Tā tiešām bija pelnīta atpūta, un man par nelielu pārsteigumu, cilvēki tiešām bija noilgojušies pēc manis jeb izjutuši manu trūkumu! :) Ja vien nenomiršu tuvākajā laikā, tad noteikti vēl kādreiz uz Īriju aizceļošu.

- Vai esmu jau teikusi, ka David Guetta ir ģēnijs, manuprāt?! Jā, esmu gan! Bet man vienalga... viņš tiešām ir ģēnijs. Pēdējais veikums, kas iekritis manā sirdī un playlistā - Titanium. Nepaiet neviena diena, kad nenoklausos vismaz 2x. You shoot me down, but I won't fall - I'M TITANIUM!!!

- Un seriāli tomēr ir baigi labā štelle. Un Musiqq tomēr ir forša grupa. Kad klausos "Dzīve izdodas", Marata balss man vnk uzdzen tirpiņas. "kamēr tu rītausmā zvilni, tikmēr kkur tikai tumst..."

- Cik labi pēc ilgāka laika satikt sen neredzētus cilvēkus. Un vēl labāk ir tad, kad ļoti sen neredzēts cilvēks uzraksta, ka lepojas ar mani! Paldies, Zanīt! :)

- Vispār tā dzīve ir dīvaina. Citi šķiras, citi atkal saiet kopā, citi gaida un sagaida, citi - vēl arvien gaida....

- Tuvākajā laikā tik daudz kas jāizdara... jāatrod jauns darbs, jāiet prom no vecā, jāatrsisna zobu jautājums, BEIDZOT jāpanāk, ka tās trubas tiek salabotas...

- Ar lieliem soļiem tuvojas mani 22. Tāds foršs cipars, vajadzētu kkā īpaši atzīmēt. Drošvien labākajā gadījumā aizbraukšu pie vecākiem, jo visi kkā baigi aizņemtie ar skolām un darbiem... šaubos vai izdosies savākt kopā, bet nu tad jau redzēs.

Lai saskaņa un prieks,

A

P.s. One day when the sky is falling, I'll be standing right next to you!!! I promise!

Atceros to dienu, kad mamma piezvanīja un pateica, ka mums ir nopirktas biļetes... Ja nemaldos, tad tas bija kkad jūlija beigās... Un es vēl domāju: "Jā, forši, bet ilgi jāgaida... oktobris, tas taču vēl aiz kalniem!" Nu tie kalni ir pārvarēti un tā diena ir šodiena. My first flight ever! Paranoiķe būdama, es uztraucos un vienā mazā smadzeņu stūrīti pieļauju domu, ka viss var nebūt tik gludi kā cerēts... Bet ja arī tā lidmašīna nogāzīsies, tur jau neko nevarēs darīt... Es vismaz būšu noskatījusies jaunāko Flashpoint sēriju,iztīrījusi dzīvokli, sagaidījusi tēti no Itālijas, "pa lielam" atvadījusies no visām savām superjaukajām...
Vai man ir bail??? Jā, protams! Man vnm ir bail no nezināmā. Es vnk nezinu, kā tas būs... pacelties gaisā... Ir tāds teiciens: "Ja Dievs būtu gribējis, lai mēs lidotu, viņš piešķirtu mums spārnus!"
Bet vispār es cenšos domāt par to, ka BEIDZOT došos atpūsties... Domāju, ka cita vide nāks man par labu. Un vēl es ceru, ka tā tiešām būs atpūta, nevis stresošana par visādiem sīkumiem... Turklāt LV pēdējās dienās ir traki draņķīgs laiks... tur vnk jābūt labākam... :)


Lai notikutu, kas notikdams... MUMS VISS IZDOSIES!
Lai gaiši, silti un mājīgi,

A.

Jo straujāk tuvojas manas atvadas no THR (un es jūtu, ka tās tuvojas...strauji), jo apcerīgākas kļūst manas domas. Kā nekā - EVERY NEW BEGINNING IS SOME BEGINNINGS END! Pēc šiem gandrīz pieciem mēnešiem es droši varu teikt - THR mani izglāba! Izglāba ne tikai no bezdarbības un mokošas finansiālas atkarības, bet no daudz kā dziļāka. Varētu pat teikt - THR atgrieza mani dzīvē. Esmu tieva (jā, zinu...nav jau tā, ka būtu bijusi baigi resnā. To es lieliski apzinos. bet fakts paliek fakts - pirms THR es biju "iesēdusies", ļoti nelaimīga, ar mazkustīgu dzīves veidu... vnk nomākta) un varu atļauties lietas... roku kremu pa 2 Ls, skropstu tušu pa piecīti. Jā, materiālisms... man tas riebjas, bet es nekad neesmu noliegusi, ka naudai ir vara un tā ir cieši saistāma ar labklājību. Un es lidošu uz Īriju. Kopš THR es daudzas lietas daru pirmo reizi...ES ATKAL DARU LIETAS PIRMO REIZI un tas liek man smaidīt. Un es runāju...runāju ar cilvēkiem dažādās valodās...jā, šad un tad es neatceros īstos vārdus, izruna ķeras un viss neizklausās tik smuki un pareizi kā gribētos, bet fakts paliek fakts - es runāju.
Un es nezinu, kkur būšu un ko darīšu pēc mēneša vai diviem... un šķiet, ka pirmo reizi pēc traki ilga laika mani tas neuztrauca... es nepadošos. :)


Ar smaidu,

A.

Vai esmu jau teikusi, cik ļoti man patīk Flashpoint??? Jā, zinu - neskaitāmas reizes. Bet es tur vnk neko nevaru padarīt - I just love it!
Stīvs Džobs... nu jā... pēdējā laikā debesis paņem tos pašus labākos... Bet viņš vismaz netiks aizmirsts, un brīžiem man šķiet, ka that is what life is all about... bet šobrīd kkā negribas šajā domā iedziļināties.

Man mīļais V. izdarīja tā, ka viena cilvēka dzīve šobrīd ir sabrukusi. Un lai cik ļoti es negribētu būt tajā visā iejaukta, es apzinos, ka jau no sākta gala esmu... Man tik ļoti nepatīk melot draudzenei, tāpēc cenšos tā izvairīgāk un lai mazāk sāpīgi, jo kā jau teicu - tiešām nezinu, kas V. būtu jāizdara, lai es nemēģinātu viņu saprast un attaisnot. Jo kad viss jūk un brūk, viņš ir tas, kas man vnm ir bijis - mans īpašais un vienīgais, mans vislabākais draugs - V.

Līdz Īrijai ir palikusi tieši nedēļa. Gatavošanās notiek pilnā sparā un brīžiem tā aizēno manu prieku par izraušanos no ikdienas. Bet būs jau labi! Tieši šādu pašu tekstu es šodien pateicu čalim RIMI kasē. Jā, laikam esmu mainījusies - varu sākt runāt ar nepazīstamiem cilvēkiem un vispār no rīta kāpnēs visus sveicinu...man po..., ka līdz šim bija pieņemts pēc iespējas ātrāk paiet garām un neskatīties virsū.

Ilgojos pēc tēta... bet pavisam drīz jau viņš būs mājās. Labi. Viss.



Lai gaiši un silti,

A.

P.s. Kas meklē - atradīs... ja ne šodien, ja ne šodien, varūt rīt... ja ne šeit, tad DEBESĪS!!!

Jā, jā, jā, es jau sen zinu, ka vienkāršība izglābs Pasauli! Tieši tā - VIENKĀRŠĪBA un nevis dizaineru drēbes, 35 rokassomiņas skapī - viena par otru dārgākas vai manikīrs un pedikīrs un pat ne mana super garšīgā ābolkūka. Tai gan starp nosauktajiem ir vilsielākās izredzes! :) Pasauli izglābs vienkāršība un es esmu tās lielākā fane. Bet...bet tas nenozīmē, ka man nepatīk sapucēties skaistās drēbēs. Īpaši tgd, kad man beidzot viss der. Nu, protams, ne jau viss, bet kad beidzot man viss der tā kā man gribas...un uz pieres jau man nav rakstīts, ka tos svārciņus es pirms 20min nopirku humpalās! (smile) Un par to derēšanu man vislielākais PALDIES ir jāsaka manam darbam. Nekādas badošānās, nekādas diētas, nekāda dārga sporta kluba... vispār - nekāda sporta... pastrādā THR un jau pēc 2 mēnešiem vecās, ārprātīgi novalkātās bikses kļūs par vecajām, ārprātīgi novalkātajām biksēm, kas man vairs neder! (smile)

Visu to pašu, pašu labāko,

A.

Pirmkārt: Esmu dzīva un man viss ir labi...nu ne gluži viss, bet kopumā - ir labi. :) Joprojām daudz strādāju un maz atpūšos, bet negribu sūdzēties. Ā... un rādās, ka no manām superjaukajām THR meitenēm man nevakadzēs tik drīz šķirties... piedāvāja pagarināt līgumu.

Otrkārt: Ar bažām "pavadīju" tēti uz Itāliju. Kāpēc PAVADĪJU pēdiņās? Jo atvadīšanās diemžēl nebija klātienē, bet pa telefonu. Īstenībā jocīgi, biju traki uztraukusies, lai tikai viņam viss būtu labi un līdz galamērķim tiktu veiksmīgi... it kā viņš būtu mans bērns, nevis otrādi. Lai nu kā... tālais ceļš pievarēts un jau 3 dienas tētis ir tur... Itālijas Ziemeļos.

Treškārt: Mans mīļais, mīļais V. pateica man, ka grasās darīt kko tādu, kas būs traki sāpīgi. Īstenībā, kkur zemapziņā es jutu, ka kkas tāds varētu notikt, bet cerēju, ka tā nebūs. Ļoti negribas būt iejauktai citu cilvēku attiecībās... turklāt šī ir/būs jau otrā reize... bet, ko tur liegties - ES JAU ESMU IEJAUKTA! Šubos, vai viss ies tik gludi, kā pirmajā reizē. I really don't want to loose my friend! Bet es vienmēr atbalstīšu V., lai kas arī notiktu - es būšu ar un par V. Un viņš to zina!

Ceturtkārt: Jo vairāk tuvojas oktobris, jo vairāk manas domas aizņem Īrija un mans primais lidojums. Bail, bet nevaru sagaidīt. Šajā kontekstā mani patiesi priecīgu darīja (OMG... es nu gan izsakos... ) Ludmilas: "Bet, Agnese, tas ir tik forši... tu to esi tā pelnījusi. Agnese, beidzot tu atpūtīsies! Es ļoti priecājos par tevi!" Jā, reizēm draugiem ir jāsaka labi vārdi... nevis REIZĒM, bet bieži... Draugiem bieži ir jāsaka labi, uzmundrinoši vārdi! Paldies, Tev, mana mīļā Ludmila! Otras tādas kā tu vnk nav! Tu esi tik īpaša un tāpēc vislabākā! :)


Lai gaiši un silti,

A.


I would give them all to you!!!

Hei, hei, hei, kamēr daži precas un var lepoties ar visskaistākajiem kāzu foto, es izbaudu brīvdienas vietā, kas atkal ir kļuvusi par manu mazo miera oāzi - manās ārpus Rīgas mājās. Kamēr dažiem šī bija pirmā un reizē arī pēdējā diena jaunajā darbā, es meklēju receptes internetā (ko es nekad nebiju darījusi) un arī atrodu kko tādu, ko gribas izmēģināt tūlīt. Kamēr citi skumst vai priecājas par skolas sākšanos un dodas uz savām pirmajām lekcijām maģistrantūrā, es eju uz veikalu pēc trūkstošajām sastāvdaļām un ar nelielām bažām ķeros pie gatavošanas. Kamēr viens mīļs un jauks brālis mans mistiskā kārtā dabū internetu pie dzīvības un viena cita, arī mīļa un jauka beidzot saņem to ko pelnījusi, kas dod cerības arī mums pārējām, es izcepu ja ne izcilu, tad ļoti labu, savā mūžā pirmo ābolmaizi. Vecāki - pārsteigti un priecīgi - stūķē iekšā gardām mutēm. Es arī priecājos un stūķēju, un ar nepacietību gaidu 19. nseptembri, kad mans mīļai un vislabākais Flashpoint will be back on air!! :)


Visu to gaišāko,

A.

Pēc 15 gadiem rīt būs pirmais PIRMAIS septembris, kas man nesaistīsies ar skolu vai domām par to, lekciju sarakstiem, reģistrēšanos u.tml... Un tāpat kā mana dūda es par to īpaši nebēdāju, precīzāk - es nebēdāju vispār.
Rīt gan nebūs pavisam parasta diena. Rīt sākas pēdējais mēnesis darbā... Rīt mums ar Agnesitu 6 gadi. Congratulations & Celebrations! Un vēl - rīt mana mazā, mīļā, oficiāli vēl ne, bet sirdī jau sen krustmeitiņa sāks skolas gaitas 1.klasē. Un tā kā V. vienmēr mēdza darīt man, arī es plānoju, sākot no rītdienas, ik gadu 1.septembrī viņu apsveikt, uzmundrināt un dalīties priekā!

Mans pēdējo dienu atklājums, kurš ietilpst kategorijā "Simply AMAZING" - 30 Seconds to Mars - Closer to the Edge. Vnk dievīga dziesma. Kā es agrāk nebiju to pamanījusi?! Bet nu jā, kā saka - visam ir savs laiks. Klips arī brutāli labs. :)

No I'm not saying I'm sorry
One day maybe we'll meet again
No I'm not saying I'm sorry
One day maybe we'll meet again
No no no no

Un pats svarīgākais, ko es gribēju pateikt:

No no no no
I will never forget
No no
I will never regret
No no
I will live my life!!!

Iemāci mani iemīlēt Rīgu,
Arī, kad pūlis mūs pretējos virzienos triec.
Par to atdošu savas dvēseles stīgu,
Ar mūziku, lai atpakaļ pie manis tiec.

Man patīk. Man patīk kā skan mana mūzika brāļa jaunajās tumbās, kas nemaz nav jaunas... Man patīk, ka mans dzīvoklis atkal ir tīrs un ne jau parasti tīrs, bet "tā kā Agnesei vajag" tīrs. Man patīk, ka šodien ar brāli randomā pirktais poda vāks tiešām der mūsu WC... Jā, tas ir balts, bet who cares?! :) Man patīk, ka beidzot es varu pirkt dāvanas, kārtīgas dāvanas savējiem un ja man gribas, es varu nopirkt divas kartītes vai trīs! Man patīk manu bloga ierakstu virsraksti... vnk pārlasu un smaidu, jo katrs no tiem ir īpašs un ko nozīmē. Man patīk, ka iedvesma parasti piezogas pavisam negaidot un tad ir tik laba sajūta. :) Man patīk, ka visiem patīk mans rokraksts, jo man pašai tas nāvīgi patīk! :) Man patīk Natashas Bedingfield "Little Too Much" sākums, arī vidus un beigas, bet tas sākums... Ja varētu, es šī ieraksta subjectā ieliktu tieši to - dziesmas sākumu. Un man patīk daudzpunktes. Un vispār, man patīk, ka man ir tik daudz lietu, par kurām teikt - MAN PATĪK!

Es zinu. Es zinu, ka drīz (varbūt jau rīt) es saņemšu savas pasūtītās grāmatas. Es zinu, ka pasūtīšu vēl. Es zinu, ka Flashpoint ir viens no labākajiem (un es nebaidos šī vārda) seriāliem ever. Kā gan citādi, ja pēc 90% sēriju es vēl 3 dienas pēc noskatīšanās par tām domāju un šķetinu vaļā visas sīkākās detaļas. Es zinu, ka drīz sākšu gatavoties mūsu plānotajam braucienam (lidojumam, kurš by the way būs mans pirmais) uz Īriju. Es zinu, ka dzīvē vienmēr (nu varbūt ne 100% vienmēr) satiekas divreiz un varu pačukstēt, ka ne jau burtiskā nozīmē divreiz! ;)

Nu ko, tad līdz nākošajai reizei,

A. (SMAIDU!)

So what if I'm not pretty, at least I'm thin, got hair on my head and don't look like a 6 year old boy!!!

Mazās lietas. Tieši tās mani visvairāk aizkustina. Nē, nevis sīkumi, bet mazās lietas. Piemēram darbā - ir jau pāri pieciem, Anna nokāpj lejā, nodod visus papīrus un iet uz ģērbtuvi. Tur viņa redz, ka pie skapīša vēl stāv manas kurpes, un nospriež - tātad Agnese vēl strādā. Un ko dara Anna, viņa uzbrauc atpakaļ augšā un palīdz man pabeigt. Kaut arī mierīgi varētu iet mājās. Bet viņa uzbrauc augšā un man palīdz. Tas mani tā aizkustināja, ka gandrīz sāku raudāt.

Mazās lietas. Bērni no bērnu namiem, sos ciematiem un dienas centriem gatavojas MTG miera kausam futbolā, tētis mani atkal sauc par meitiņu, no darba mājās mani sagaida mans mīļais pagalma kaķis bez astes, mana Lienīte, kura mani ne tikai pabaro un ļauj izgludināt drēbes, bet sos situācijā arī izmitina pie sevis un iedod lietussargu...

Jā, mani aizkustina, ka cilvēki izturas labi pret mani vienkārši tāpat, jo es vairs sen nedzīvoju ilūzijās, ka esmu kaut ko pelnījusi tāpēc vien, ka esmu.

Nav nekāds noslēpums, ka es neesmu ne stipra, ne drosmīga, bet nez kādā maģiskā veidā kaut kā kuļos uz priekšu. Es laikam vienkārši esmu sīksta, kā veca gaļa un kaut kur manu izdilušo miesu dziļākajos nostūros tas sīkstums slēpjas. Un es labi zinu, no kā man tas... Paldies, oma, ka sēdi tur augšā un sargā mani! I hope that one day you'll be proud of the person I'm trying to become!

Visu to gaišāko,

A.

Vecāki šobrīd brauc no laukiem. Es varētu daudz atdot, lai būtu kopā ar viņiem. Nevar būt, ka šī vasara paies bez mana īpašā, ikgadējā brauciena uz Latgali!?! Jā, manā izvēlētajā ceļā "caur ērkšķiem uz zvaigznēm" ir jāupurē vairākas tik ierastas lietas. Pirmkārt, bezrūpīgā (lasīt: bez naudas) vasara ar gulšņāšanu piemājas zālienā, neskaitāmu grāmatu lasīšanu, sauļošanos un peldēšanos... Un nu arī brauciens uz laukiem. Kgan vēl jau vasara nav beigusies.

Pēdējās dienās jūtos nogurusi un tukša. Darbs mani iztukšo un arvien vairāk sāku šaubīties, vai tas ir tā vērts... bet, kad ieeju veikalā un man gribas nopirkt tos persikus, to dārgo šokolādi vai jebko citu...tā sajūta, ka varu to visu atļauties ir vienreizēja. Un mājās...es braucu uz ārpusrīgas mājām ar kūku vecākiem pa 3 Ls un vēl šādiem tādiem niekiem tikai, lai viņus iepriecinātu un radītu īpašas dienas sajūtu, tādos brīžos man ir skaidrs - jā, tie visi ērkšķi ir bijuši katra asuma vērti.

Iepriekšējās brīvdienās pēc traki ilgiem laikiem satiku savas mīļās māsīcas, viņu mazās princeses un Edgaru. Jā, dažas lietas nemainās, dažas labas lietas nemainās. Smaidu. Un Luīzītes: "Agnesīt, vai tu būsi mana krustmāte?" mani vnk pārsteidza nesagatavotu un atstāja bez vārdiem ar mega lielu saviļņojuma un azikustinājuma sajūtu. Protams, es būšu! Jā, zinu - saka, ka pirms neesi apprecējusies, par krustmāti nevajag kļūt, ja negribi palikt vecmeitās, bet PIE VELNA visu to māņticību ES BŪŠU KRUSTMĀTE!!!

Visu to gaišāko,

A.

Pārstrādājusies. Bet tā sajūta, tā brīvība (un reizē atbildība)ir tieši tāda, kā biju domājusi - FANTASTISKA! Jā, ir grūti, bet sāku jau pierast, ka man šai dzīvē nekādas dāvanas par skaistām acīm (jo man nav skaistas acis) netiks dotas. Bet vismaz es visu iegūto būšu nopelnījusi savā - caur ērkšķiem uz zveigznēm stilā!
Gribas aizbraukt pie vecākiem. ceru, ka 7dien izdosies. Ideāli būtu, ja kāds 6dien vakarpusē atbrauktu man pakaļ un pēc darba iztransportētu ārpus Rīgas. Jau zinu, ka tas kāds noteikti būs...vilciens, visticamāk 7dien no rīta.
Vēl arvien gaidu internetā pasūtīto grāmatu, prātoju, kur pazudusi mana Agnesita un apskaužu savu mūzu S. Spānijas sakarā. Es arī gribu. Zinu, man būs, tikai jāpaciešas un jānopelna.


Klausos Christina Perri - Jar of Hearts. Vārdi vnk dievīgi, bet pati dziesma...nu nezinu, mani kkā nepavelk! Un vēl Linkin Park - Rolling In The Deep ir baigi labs, nemaz jau nerunājot par Claire Maguire - The Shield and The Sword, kas pēdējās dienās, ja neskan manās austiņās, tad galvā noteikti.

And we don't speak, so we left in constant silence and it's hunting me, so I'm ready now to fight this...

Ņem vairogu, es ņemšu zobenu!

A.