Back in Riga from my 4 days of! Neskatoties uz to, ka man sasāpējās kakls un uz jūru tā arī neaizgāju, bija ļoti jauki. Tiešām biju sailgojusies pēc saviem mājiniekiem, īpaši pēc vecākiem. Brauciens vilcienā gan bija traki dīvains, lai neteiktu vairāk... Nu kā var pilnīgi nepazīstamam cilvēkam (man) vnk pajautāt - Kāpēc tu tāda bāla un Vai tevi kāds sit? Tas bija totāls WTF moments. Bet es jau arī labā - nevaru savu lielo muti noturēt ciet! ;)
Atbraucu un konstatēju, ka:
1. No PC pazudusi mana mape, ar nosaukumu "Māšauka filmas" un lai gan viens tēlo nevainīgo, es tāpat zinu, kas to izdzēsa. Jā, pieļauju, ka ne speciāli, bet tik un tā visas manas Friends sērijas un citas labas lietas ir GONE. (sad)
2. Nevienas no divām austiņām nestrādā. Pirmais jautājums - kā lai es noskatos savus Flashpoint un Chaos, negaidīšu taču 3 dienas, kamēr būšu Rīgā. Kā jau vnm - ir problēma. Ko dara Agnese? Agnese nesēž un nebēdājas... Agnese ģenerē risinājumus. Arī šoreiz. Paņēmu austiņas no savas mīļās Daces.

Ieraksta beigas.

A.

P.s. Let the broke and the weak and the bad and the sore, let them all be restored!

Outstanding, brilliant, amazing!!! Just saw the first episode of my Flashpoints new season. It was worth waiting every second of every minute of every hour of every day... So emotional, so heartbreaking, so beautiful... Those of you who doesn't know what Flashpoint is or haven't seen it...you don't know anything. It was just beyond AMAZING! That's how you do it! Go Canada!


No other thing I would rather do

Zināju jeb jutu, ka nav jēgas tādā karstumā braukt uz centru, labāk tepat uz Azur. Tur neierasti daudz ļaužu, jauni veikali un Ziemassvētku vecītis (!!!). Nopirku ne tikai plānotos apavus darbam (dublis 2 jeb mani mīļie un ne tik mīļie kolēģi, zaļās botas dodas pelnītā atpūtā un jums uz tām vairs nebūs jālūkojas!), bet arī bikses...darbam. Drusciņ iztērējos, bet tā kā tuvākajās dienās ir daudz jāstrādā, tad neatliks ne laika, ne spēka tērēt naudu. :) Un vēl... vakar es pirmo reizi iepirkos internetā. Pasūtīju grāmatu, kas ietilpst kategorijā "kad man būs darbs un nauda, es to noteikti nopirkšu". Ļoti ceru, ka nebūs ilgi jāgaida un jāpārdzīvo papildus sarežģījumi, lai prece nonāktu manās rokās!
Vasara Rīgā...jā, nav pats labākais variants, bet nav arī pats sliktākais. Īstenībā ir o.k. Mazliet gan ilgojos pēc ārpus Rīgas mājām, tā kā tiklīdz būs vairāk kā viena brīva diena pēc kārtas noteikti aizbraukšu!

Saldajā ēdienā es svinīgi paziņoju - OMG, OMG, OMG BEIDZOT - as Spike said - A BRAND NEW FLASHPOINT SEASON FOR EVERYBODY!!! Jau lejuplādēju. Skatīšos vakarā!

Visu gaišu, patiešām gaišu,

A.

Tik ilgi gaidīju un beidzot sagaidīju... savu pirmo algu! :) Ja godīgi, tad biju cerējusi saņemt par 20 latiem vairāk, tāpēc piezagās šaubas - vai es varēšu iztikt un nopirkt visu nepieciešamo. Tad es apstājos, palūkojos debesīs un teicu sev: "Agnes, tā ir tava pirmā alga. Pirmā oficiālā alga, no kuras katrs santīms ir godīgi nopelnīts ļoti smagā darbā. Protams, tev pietiks, jo tu dzīvosi taupīgi un lieki netērēsies!" Sāku jau gudrot, kādus Rīgas labumus aizvedīšu mammai, tikai nezinu, kad tikšu pie viņas... Nākošā brīvdiena 6dien, bet tikai viena, tā kā stipri šaubos, vai aizbraukšu... Kā nekā ceļam arī vajag naudu...

Veiksmes,

A.

Mani sauc Agnese un man ir gari mati, man beidzot ir gari mati! Mani sauc Agnese un es mīlu savus GAROS matus! Tos var krāsot, sabužināt sapīt un saveidot tūkstošiem dažādos veidos. Nogriezt? Nu nē, vēl ne...vēl ilgi ne. Tik ilgi es tos audzēju, tāpēc vēl jo vairāk nevaru saprastu - nu kā, kā tu varēji kko tādu izdarīt. Man ļoti, ļoti, ļoti nepatīk (lasīt: riebjas). Yak. Iedomājies, cik ļoti man nepatīk, ja matiem es veltu atsevišķu bloga ieraxtu. Šodiena bija tik laba, līdz es ieraudzīju tās bildes. Šausmas. Un vēl lelākas šausmas, jo tev bija tik brīnišķīgi gari mati. Ja tu zinātu, kā es tos apskaudu. Ceru, ka man nerādīsies murgi! Visi tie, kas tgd ir starā un kā traki spiež "ieteikt draugiem" un raksta komentārus no sērijas "tev viss piestāv, Baiba", ir vai nu pielīdēji liekuļi vai arī totāli saspiedušies. Un tie, kam tiešām patīk, tie ir vnk "bez komentāriem"! Man jau sen, ļoti sen ir sajūta, ka mums vairs īsti nav pa ceļam. Tagad es to skaidri zinu.


Alles bestens,

A.

Tā, esmu atpakaļ no Agnesitas apsveikšanas. Kā bija? Nežēlīgi karsti. Kā jau gudra būdama, es braucu stundu vēlāk, lai nebūtu baigi ilgi pūlī jāmīcās un (noteikti) kājās jāstāv... Un tās svinīgās runas mani īsti neinteresē... Un labi, ka tā... Aizbraucu un ko es redzu - izlaiduma oficiālā daļa jau beigusies. Bet nu ir jauna problēma - kā lai tajā mega pūlī pie universitātes es atrodu savu Agnesitu... un vēl ar manu "labo redzi". Izmantoju domu spēku un pēc neilga lūkošanās laiciņa samanīju Agnesitas vecākus. Un tas bija arī pareizais ceļš pie pašas galvenās personas. + beidzot satiku savas mīļās Madaru un Signi. Tad nu jā, apsveicām, sabučojām, fočējāmies (cerams, ka kādā bildē izskatīšos kaut uz pusi cienīgi!) Pēcāk kādu gadsimtu klīdām pa Vecrīgu, lai beigās piezemētos DubbleCoffee uz saldējuma kokteiļa glāzi. Kopumā jauki, izņemot to vazāšanos pa Vecrīgu.
Pirms tam prātoju, kā būs satikt Agnesitas vecākus un ka viņi noteikti uzdos tos pašus sāpīgos un apnicīgos jautājumus un uzlūkos mani ar tiem pašiem žēlajiem skatiem manas skolas sakarā. Bet nē, notika pilnīgi pretējais. Apvaicājās par manu darbu un vismaz ārēji savas sliktās domas (ja arī tādas ir) neizpauda, tieši pretēji... nejutu nekādu nosodījumu. Mamma pat beigās mani apskāva un teica, lai turos. Ko es? ES TURĒŠOS!

Bučas,

A.

Tāda Rīga man patīk, ļoti ļoti patīk. Rīga agros rītos un vakaros vēlos. Maz cilvēku un miers.
Nopriku tupeles darbam un tgd bez maz vai nevaru sagaidīt, kad varēšu tās notestēt. Būs vēl nedaudz jāpaciešas, jo, īsti necerot, esmu dabūjusi vēl divas brīvdienas. Priecājos, bet man nebūtu nekas pret strādāšanu arī šajā nedēļas nogalē. Vēlāk došos apsveikt Agnesitu ar bakalaura grāda iegūšanu.
Ļoti gaidu savu pirmo algu un vēl vairāk 8.07., kad gaisā ies Flashpoint jaunā sezona. Filmas. Pēdējā laikā filmas man kkā nav iedvesmas meklēt un lejuplādēt.
Ā, un jā, kā jau iepriekš minēju, esmu izkustējusies... pirms pāris dienām pirmo reizi biju Galeria Rīga un pirmo reizi braucu ar zemās grīdas tramvaju. Nopirku lipeklīšus un nu manā istabā odu līķu paliekas maskē mana īstā POSTCARD WALL.

See U soon,

A.

Visā savā visumā šī bija laba diena... Lai gan dienas pirmajā pusē mani mocīja "es tūlīt vemšu vai ģībšu" sajūta un bija diezgan traki slikti, es tomēr nevēmu un nenoģību...godam izturēju visu darba dienu. Prunājos ar vairākiem jaukiem cilvēkiem un vienu traki glītu čali tajā skaitā. Dzeramnaudās nopelnīju vairāk par piecīti + 5 eiro (super nebaltām dienām vai braucienam uz Īriju, ja tas no ieceres pārvērtīsies par reālu iekāpšanu lidmašīnā). Un, jā, dienas beigām man uznāca konkrēts "pļāpājamais"...

Tam visam pa vidu manā galvā atklājās/formulējās patiesība - man nav žēl pamest vietas, man žēl pamest cilvēkus.
Un es varētu ļoti daudz atdod vai no daudz kā atteikties, lai man būtu tāda balss, kā Adelei vai Jessy J.
Ā... un vēl... drīz es atkal varēšu ielīst mammas (nu jau sen manās) foršajās biksēs, kas ir mans tievuma mērītājs... + man vairs nav mazkustīgs dzīves veids...
Vēl ar vien "Caur ērkšķiem uz zvaigrznēm!"

A.

DON'T HOLD YOUR BREATH!

Pavisam noteikti zinu, ka "some things simply never change"...pēdējā laikā gandrīz tik pat noteikti zinu, ka "some shit do change and YES - life goes on". Redzu, kā vienas lielas lietas izmaiņas maina tik daudz mazu sīkumu un tu konstatē, ka "jā, tik daudz kas vairs nav un nekad nebūs kā agrāk!" Kas tieši? Nu, piemēram, es vairs nevaru gulēt līdz pusdienas laikam un pēc tam visu dienu vāļāties saulē...vai katru nedēļas nogali braukt uz mājām mājām. Vai septembris...vasara paies, bet šis septembris man nesimbolizēs kārtējā mācību/studiju gada sākumu. Kā jau iepriekš teicu - vilciens ir sakustējies un pamazām attālinās no STAGNĀCIJAS stacijas.
Domāju par rītdienu - rīt atbrauks V. un par 28.06. Arī, ja 28.06 man būs brīvs, es stipri šaubos, vai iešu uz Aulu. Ne tikai tāpēc, lai nevajadzētu prātot, cik daudz ziedu un kam man vajadzētu nest.... Lielākoties tāpēc, ka man ir mazliet bail, ka pasākums un cilvēki varētu likt man justies slikti, es varētu pat sākt raudāt... Zinu, ka lai cik ļoti es censtos saņemties un turēties sripra, tik un tā piezagsies tā sajūta: "šai būtu jābūt arī Tavai lielajai dienai... ar smaidiem, ziediem un lepniem vecākiem"... Bet tā nebūs. Tā nebūs un punkts.

Punkts.

A.

Pēc 5 dienu non-stop maratona darbā, kas bija super smags, beidzot atbraucu uz mājām mājām, lai... es nezinu, redzētu vecākus, nedaudz atpūstos un vnk būtu te... Bet kolīdz iekāpu mammas mašīnā, man gribējās būt visur citur, tikai ne tur... nezinu, kāpēc tā...varbūt tāpēc, ka 150 no 160 cilvēkiem,kuriem jāskaidro, kā tad tas nākas, ka es nebeidzu skolu, vai tad tiešām, nekādi nevarēja, jo pēdējais gads, kur strādāju u.tml., atrodas tieši šeit...
Par darbu - tar ir ļoti grūts un es nepārspīlēju... Un tev pat nav ne jausmas, cik grūts tas ir, ja neesi neko tādu darījis. Bet es izturēšu! Man ir jāiztur! Visai bieži man šķiet, ka tas ir tā nedaudz - out of my league. Bet tad es tā padomāju, ka teorētiski man nekādas LEAGUE nemaz nav... Zinu divas lietas:
1. Tas ir mans darbs un (tāpat kā visu, ko es daru) es to darīšu cik labi vien varēšu;
2. Ejot pār to gājēju pāreju pie Origo vai braucot uz Purvciemu, es vienmēr atcerēšos, ka tur augšā ir strādā meitenes, čaklas kā bitītes, un sūtīšu viņām izturību! Zinu arī to - varu būt lepna, ka esmu viena no viņām! :)

Veiksmes,

A.

(drum roll) :) Vakardiena veiksmīgi pārdzīvota. Iztiku bez lielas grūtsirdības un kavēšanās pārdomās: "reaģēt kkā vai ne?" Savu lēmumu varu pamatot ar 21.janvāra NEnotikumiem un tās muļķīgās "te, ellē ratā, kur nu es atrodos nav kalendāra" atrunas uz mani nestrādā.

Šodien īstenībā ir simboliska diena... ne tikai tāpēc, ka mana dūda un mūza S. tagad visādās anketās un neanketās varēs atķeksēt ailīti "pabeigta augstākā", bet arī tāpēc, ka beidzot mans vilciens no stacijas "stagnācija" sāk lēnām virzīties uz priekšu un tuvoties "caur ērkšķiem uz zvaigznēm"! :) Šodien es sāku atsvabināties no visām atkarībām, kas mani spiež un smacē. Šodien ir sākums. Es nezinu, vai man izdosies, zinu tikai to, ka būs ellīgi grūti. Kārtējo reizi apliecinājums tam, ka es neeju pa vieglāko ceļu. Kaut gan gribētos kādu gabaliņu pa to paiet.

See U soon,

A.

Naktī gulēju vienkrši šausmīgi, ik pa laikam cēlos augšā, lai slaktētu odus, ietu uz WC (sadzēros pārāk daudz sulas) vai sabīdītu gultu tā, lai tā nečīkstētu un negrabētu... un nemitīgi domāju par to stulbo kanalizāciju, kas atkal sagājusi grīstē (nu kad tas vienreiz begsies?!)un par rītdienu. Ja rītdien viss izies gludi, tad tas varētu būt pirmais mazais solītis manai "atdzimšanai no pelniem" ceļā uz iespēju visiem pateikt "In your face, suckers". Kaut nu rītdien viss izdotos. Es taču esmu to pelnījusi un galu galā ir taču reiz jāpienāk reizei, kad arī man kkas varētu izdoties.


Viss.

A.

Ieplaka. Līdzenums. Pacēlums.
Sveika, dūdiņ! (ceru, ka vēl varu tevi tā saukt?!)
Piedod, ka pēdējā laikā esmu izlikusies par beigtu un piedod, ka rakstu te, draugos, man pašai tas riebjas. Zinu, ka vajadzēja vismaz piezvanīt, bet nezinu, laikam man vnk nav iedvesmas citiem par sevi atgādināt.
Kaut gan sāku ar to palēnām aprast, man vēl ar vien ir kkā bail - ja to pasaka skaļi, tad tā ir taisnība.
Tā nu ir sanācis, ka es vairs nestudēju un šogad skolu nebeigšu. Kāpēc tā ir sanācis??? Tas nav tikai manu nenokārtoto lietu dēļ... es neesmu samaksājusi par šo semestri, man bija termiņa pagarinājums, bet mēs tik un tā nevaram finansiāli to pavilkt... Es negribu, lai mani vecāki ieslīgst vēl lielākos parādos manas stulbās skolas dēļ. Un tā kā man nav nokārtota prakse, es tāpat nevarētu pabeigt. Rezumējums sanāk kkāds šāds: samaksāju un nebeidzu vai nemāksāju un nebeidzu.
Vai man nav žēl (tomēr pēdējais semestris u.tml.)? Godīgi? Nē. Vienīgais, par ko man šobrīd patiešām ir žēl....ka nebeigšu kopā ar jums...ka nestāvēsim pie LU galvenās ēkas ar ziediem un diplomiem un nedalīsim to "uzvaras" sajūtu. Par pārējo man pamatā ir diezgan vienlaga... jūs (tu,Signe, Lauma un pārējās meitenes) esat vislabākais, ko esmu ieguvusi no SZF šajos gandrīz 3 gados un to es nemainītu ne pret ko... Tāpēc ceru, ka neskatoties ne uz ko, mēs joprojām būsim draudzenes?!
Ko es tgd darīšu? Īsti nezinu un tas ir pats biedējošakais tajā visā padarīšanā... apzināties, ka man vairs nekā nav un es nekas neesmu. Vienīgais, ko es patiešām skaidri zinu - man noteikti būs augstākā izglītība un studijas es pabeigšu, visticamāk nākamgad neklātienē.

Kāpēc es tik ilgi vilcinājos un nepateicu? Man vnk negribas sabojāt citiem omu un izsaukt kkādu žēlumu, ja kāds sāk mani žēlot, es vnk nevaru izturēt un tas no jauna uzjundī domas, ka tas viss ir totāla traģēdija, bet man vajag, lai kāds tikai pasaka, ka viss būs labi un ka nebeigt skolu šogad nav nekāda katastrofa.... Un tā nav, dzīve jau ar to nebeidzas, ar prātu es to saprotu, bet brīžiem uznāk tādi melnie... Piedod.

Es patiešām ceru, ka tu vēl joprojām būsi mana draudzene.
Un tgd es gribu dzirdēt visu, kā tev iet, vai viss kārtībā????

Man tevis pietrūkst,

A

---->

[19:08:33] Dūda: Un vēl stulbāk man liek justies tas, ka, iespējams, ja nebūtu Tevis, tad nemaz tik tālu nebūtu tikusi...
[19:11:05] A: nu beidz... tā jau nu gan nav... es jau neko tādu neizdarīju
[19:13:13] Dūda: Nē, nemaz - Tu ar Signi man palīdzējās eksāmenos, un kā gan es varētu tikt līdz šim, ja Tu man nebūtu palīdzējusi ar literatūru un citām vajadzīgajām lietām. Es brīžiem esmu tik dumja, ka nemāku pat elementārākās lietas, un tad es vienmēr palīdzību lūdzu Tev - atsūtīt man kko utt. Un Tu nekad man neatteici! :)
[19:14:42] A: tas tapēc, ka tu esi mana dūda! Un tu jau arī man palīdzēji... kaut vai tajā reizē pie Zaķa, kad atsūtīji Skudras atbildes.
[19:14:56] Dūda: Un arī budžetā es tiku pateicoties Jums. To jau tiku teikusi arī iepriekš.

Iemāci mani pārvarēt bailes
Un panest tos maisus, kas dvēsili spiež!
Tad cerība no jauna manās acīs gailēs
Un mēs būsim tie, kas pasauli uz riņķi griež!

Ar mani tiešām nav labi. Tā vietā, lai BEIDZOT nokārtotu savu dzīvi vai vismaz mēģinātu to darīt, es daudz tamborēju, lai paspētu līdz Mātes dienai pabeigt ( vēl 2 dienas), un domāju, ka varētu kko uzcept...Piemēram, cepumus. Es pat skatos recptes... ne jau kko baigi šiko ar 10 000 sastāvdaļām, bet kko vienkāršu un garšīgu. Un tas vēl nav viss. Šis ir pats trakākais - es domāju, ka būtu tīri forši kko iestādīt. Puķes. Parušināties pa zemi nedaudz. Teorētiski es varētu kkur dabūt kasti un kko iestādīt uz balkona, tikai balkons man nav īsti foršs un naudas tai kastei arī ne. Varētu visu ti štelli darīt kkādā kaktā mājās, ārā... Nezinu, par to vēl jāpadomā. Un vēl man pēc iespējas ātrāk jāsadabū plate (labāk 2as), domino kauliņi un vēl šis tas manam, tā teikt, projektam. Nevaru sagaidīt, kad to uzmeistarošu. Būs kruti!

...bet tumšās drūmās rudens naktīs būs melniem velniem pilni kakti. IR... Ir melniem velniem pilni kakti! Un tie smagie cementa maisi manās krūtīs ai, cik smagi šobrīd. Vismazāk es gribu, lai mani žēlo... Visvairāk - lai liek mieru.
Esmu iestrēgusi un tas mani smacē... Sāpīgākais ir tas, nesaprotu - kāpēc jeb par ko? Par ko tas viss?! Jā, zinu - Th-th-that that don't kill me, can only make me stronger, bet tik un tā arvien vairāk sāk šķist, ka beigās būšu viena liela vilšanās.


P.s. Es gribu sajukt prātā no slavas un neprātīgi šķiesties ar naudu! :)

Iemāci mani klusēt
Un naksnīgās stundās pa Rīgu braukt!
Tad varbūt došos uz tava pleca es dusēt,
Lai zvaigznes mūs atkal uz mājām var saukt.