6. Septembris 2026
The Situationist International & The Art of Détournement
Active from 1957 to 1972, the Situationist International (SI) (Internationale Situationniste) was an avant-garde alliance of European revolutionaries, artists, and theorists led by French philosopher Guy Debord. They argued that modern Western society had been transformed into a passive, media-saturated spectacle.
Core Philosophy: The Society of the Spectacle
In his landmark 1967 book The Society of the Spectacle, Debord argued that modern capitalism had shifted human experience from being into having, and ultimately into appearing.
Passive Consumption: Authentic social life was replaced by an endless stream of representations - TV, Hollywood film, advertising, and corporate propaganda. Individuals became passive spectators rather than active participants in their own lives.
Recuperation (Récupération): The SI warned that capitalist culture constantly neutralizes radical subversion by absorbing it and turning it into a marketable commodity.
The Weapon: Détournement
To shatter this media trance, the Situationists created détournement (French for "rerouting," "hijacking," or "misappropriation"). Defined by Debord and Gil J Wolman in 1956, it operates on a simple principle: it is cheaper and more effective to turn the enemy's weapons against them than to forge your own.
Détournement takes pre-existing media artifacts - corporate ads, comic strips, political posters - and alters them slightly to expose their hidden ideology. For a détournement to succeed:
Loss of original meaning: The source material must lose its intended promotional or authoritative power.
Creation of new meaning: The altered piece reveals the systemic contradictions or absurdity behind the original image.
The group practiced minor détournement (altering minor elements like comic panels) and deceptive détournement (re-contextualizing major works of art or iconic films).
Secondary Tactics
Along with détournement, the Situationists introduced other experimental methods to disrupt consumer routine:
Dérive (The Drift): Unplanned walks through urban environments, letting the spatial layout and emotional contours of the city dictate movement rather than commercial destinations.
Psychogeography: Studying how specific urban architecture consciously or unconsciously shapes human behavior and feelings.
Constructed Situations: Designing temporary, real-life moments that forced active participation and snapped people out of automated daily routines.
Historical & Modern Legacy
The SI reached its political peak during the May 1968 uprisings in France, where their slogans ("Never Work," "Under the Paving Stones, the Beach!") were spray-painted across Paris. Their tactics trickled down through decades of counterculture:
1970s Punk: Artist Jamie Reid defaced official portraits of Queen Elizabeth II with safety pins and ransom lettering for the Sex Pistols.
Culture Jamming & Subvertising: Groups like Adbusters redesign corporate logos - turning billboard ads into anti-consumerist messages.
Internet Memes & Vaporwave: Modern "shitposting" hijacks mass-media IP to express existential dread, while Vaporwave pitch-shifts corporate elevator music into late-capitalist satire.
5. Septembris 2026
4. Septembris 2026
- Nothing. Just overexcited.
3. Septembris 2026
(subtitles for the deaf and hard of hearing = subtitri nedzirdīgajiem un vājdzirdīgajiem)
es piemēram tagad tā vien lietošu, ņemiet jūs arī un nesiet tālāk
2. Septembris 2026
(WOW SO UBER)SO YEAH, LET' JUST GET THIS OVER WITH)
vispār jau šaubas diezgan ir no abpusēja problēmas vektora (nē, ne tādas, kas ir tviterfeministēm, tur konkrēti neko nesaprot)
es, piemēram, viņai ne pārāk ticu, man ir grūti noticēt, ka antidepresantu blakusefekti, trigerējot psihozi, var izsaukt darbību ar aukstu aprēķinu
taču no otras puses vispār hz, ko šīs nacionālās firmas šaibas var izsaukt šādā situācijā, sk. čaka palanaka interviju restlerim, tur ir labi par pobočkām
strīmeris un komentators nībergs izteica viedokli, ka tam visam nav nozīmes, jo lindsijai tāpat dzīve ir beigusies, un viņā jebkurā situācijā visdrīzāk pabeigs iesākto
pat nepamanīja, ka keisija jau vairāk nekā divus gadus cietumā kaut kā pat nedomā par to
arī moments, par ko aizdomāties
1. Septembris 2026
1. Kad tiks izbeigts 3 mēnešu garais skolēnu vasaras brīvlaiks? Valstī esot ap 60K skolotāju, lielākā daļa tur ir dēļ stabila 2 mēnešu, bet praktiski vēl ilgāka, apmaksāta atvaļinājuma. Runā, ka to maiinīt būtu partijas pašnāvība. 60K skolotāju skandālu toč uztaisīs, bet tos pāris simtus tūkstošus vecāku, kuriem tas dzīvi atvieglos, neviens nepamanīs. Mani tas vairs neskar, bet to sajūtu vēl tīri labi atceros, kad mazo klašu skolēnu mājsaimniecībā jāžonglē ar atvaļinājumiem, vecmammām un neganti dārgām nedēļu nometnēm, lai nosegtu 3 mēnešus skolas neesamību. Starp citu, runā, ka tas 3 mēnešu brīvlaiks ir plānošanas ekonomikas izgudrojums, lai varētu nosegt superneefektīvas lauksaimniecības darbaspēka trūkumu ar skolēniem.
2. Kad pensiju 2. līmenis atgriezīsies sākotnēji plānotajā procentpunktu līmenī? Seni plāni saka, ka tam procentam jākļūst par 10, un viss gāja pēc plāna līdz 2008. gadam, kad bija sasniegti 8%, bet tad tie kļuva par 2%. Un tad atkal auga līdz 6, tagad atkal ir 5. Kāpēc tas svarīgi? Nu, vispirmām kārtām, katram ar krietnu darba stāžu, nenovēršamā nākotne sāk izskatīties jau tīri sasniedzama. Klišejas par "mums tāpat pensijas nebūs" brūk, ja vien valsts spēj pensijas 2. līmeni noturēt pienācīgā stāvoklī. Par to gan velti daudzināt mileniāļiem, bet tiklīdz sadzirdam signālus par 2. līmeņa izmaksāšanu vai (pasargdies) nacionalizēšanu, tā balsojamo partiju īsais saraksts stabili saraujas. Te lūk problēma, ka pensionāri ir liels un aktīvs elektorāts, kuram saprotamu iemeslu dēļ tālāka nākotne neinteresē. Tāpēc par šo partijas programmmās diez ko neraksta.
3. Kad beigsies izlikšanās, ka ar bērnu pabalstiem iespējams jel ko sasniegt demogrāfijas labā? Par pabalstiem uzskatāmi arī bērnudārzi, brīvpusdienas utml., ne tikai skaidrucis. Nu tur, dzimstības līmeni virs 2.15, piemēram sasniegt. Ja jau to verētu ar naudu dabūt gatavu, zviedri, vācieši, briti, angļi, u.c. ņudzētu no bērneļiem un imigrācija būtu apturēta saknē. Tā tas nenotiek, un diez vai jelkāds visekstravagantākais politiskais spēks piedāvās ņemt piemēru no valstīm, kurās vēl dzimstība ir līmenī. Neviens arī skaļi nesaka, ka par demogrāfijas bedri nav vērts uztraukties, bet rādās, ka izņemot labākus pabalstus, neko jaunu nav piedāvājis. Tas tad sanāk rafinēts populisms, piedāvāt populāru lietu ("par bērniem!"), zinot, ka tas nedos kāroto rezultātu. Bet šī jau izskatās pārāk globāla lieta, un velti jau cerēt, ka tieši pie mums viedais atradīsies. Tas gan laikam ir speciāls viedoklis, ka novecojoša sabiedrība ir arī norietoša sabiedrība, bet tas ir manējais.
Nu ar šitiem jautājumiem es "pie urnām!"