![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
iknedēļas daidžests, kurā nebūs par metoo (jo man nav spēka, tam diemžēl vajag spēku, bet metoo, protams, da pat mūsu anti-metoo ir tehniski metoo)
tātad biju pārskrējienā londona – seda – skaņumežs
londonā bens frosts iztīrīja, principā ja jūs vēlaties normālu tādu dvēseles ķīmisko tīrīšanu, vienkārši ejiet uz bena frosta koncertiem
no londonas (ar četriem kilo vjetnamiešu robustas somā, ja) praktiski pa taisno uz purvakazām sedā
kazas ta kazas, bet visu pērkonu nozaga viesiem sarūpētā izklaide garajā starpbrīdī – šaušana mērķī
nekad nebūtu iedomājusies, ka tas mani tā pavilks un patiks un pat sanāks (acumērs vienmēr bijis švaks un attieksme arī tāda kā novusā, no precision, aizmiedz acs un pis)
kāds pie kazu galda komentēja "ā, varējāt izšaudīties, izgāzt visu, kas sakrājies"
a vot nē, gluži pretēji, šaušana mērķi ir faktiski joga – paškontrole, (atvainojiet) apzinātība, precizitāte visā ķermenī, nu un vēl derētu arī tupa neelpot un sirdij nesisties, bet nu tam ir šādi tādi vorkaraundi
un tad, hops, skaņumežs, kur es ātri un eleganti piektdienas vakarā pazaudēju balsi
starp citu, pēdējā saruna pirms balss zuduma man bija ar gadus divdesmit nesatikto štangista brāli (štangistam likšot piemineklīti 1. novembrī, ja kādam ir interese)
turpmākajā festivāla gaitā vairums cilvēku, ar kuriem komunicēju, pat nenojauta, ka man nav balss
(un vai zināt, par skaņumeža saturu man šogad praktiski nav ko teikt, ja nu vienīgi tik daudz, ka uz merzbowa bundzinieku jau nu bočkas kaķīt nevajag)
visā pārējā laikā i've been fun at parties – dizainīgi sēdēt stūrī un viltīgi smaidīt un ļaut sevi saukt par sfinksu, ok – un arī fun at meetings, jo arī dzīve kantorī bez balss ir jautra un interesanta, apsveru iespēju neatzīties, ka balss atgriežas
bet vispār rodas spēcīga vēlme pamācīties zīmju valodu (un vēl es nesen un ļoti gribu ķīniešu, tas tā)
jo ārpus mājām var visādīgi, bet mājās tomēr kaut kā ir jāsazinās – starp citu, visas četras dienas nosacītās vipassanas godīgi izturēju bez sakāmā rakstīšanas uz lapiņām vai telefonā jebkādos kontekstos – un pirmās grūtības ir ar netveramajiem konceptiem "rīt", "vakar" utml, un pilnīgi neiespējami ir uzdot jautājumu
pirmajās mēmuma dienās piezogas domas "a ja nu tagad tā arī paliks", kas nav sevišķi omulīgi, jo dzīve tomēr zolīdi mainās, kad tava gaļa (flapping your meat) nespēj iekustināt gaisu, tas viss ir tik trausls
tātad biju pārskrējienā londona – seda – skaņumežs
londonā bens frosts iztīrīja, principā ja jūs vēlaties normālu tādu dvēseles ķīmisko tīrīšanu, vienkārši ejiet uz bena frosta koncertiem
no londonas (ar četriem kilo vjetnamiešu robustas somā, ja) praktiski pa taisno uz purvakazām sedā
kazas ta kazas, bet visu pērkonu nozaga viesiem sarūpētā izklaide garajā starpbrīdī – šaušana mērķī
nekad nebūtu iedomājusies, ka tas mani tā pavilks un patiks un pat sanāks (acumērs vienmēr bijis švaks un attieksme arī tāda kā novusā, no precision, aizmiedz acs un pis)
kāds pie kazu galda komentēja "ā, varējāt izšaudīties, izgāzt visu, kas sakrājies"
a vot nē, gluži pretēji, šaušana mērķi ir faktiski joga – paškontrole, (atvainojiet) apzinātība, precizitāte visā ķermenī, nu un vēl derētu arī tupa neelpot un sirdij nesisties, bet nu tam ir šādi tādi vorkaraundi
un tad, hops, skaņumežs, kur es ātri un eleganti piektdienas vakarā pazaudēju balsi
starp citu, pēdējā saruna pirms balss zuduma man bija ar gadus divdesmit nesatikto štangista brāli (štangistam likšot piemineklīti 1. novembrī, ja kādam ir interese)
turpmākajā festivāla gaitā vairums cilvēku, ar kuriem komunicēju, pat nenojauta, ka man nav balss
(un vai zināt, par skaņumeža saturu man šogad praktiski nav ko teikt, ja nu vienīgi tik daudz, ka uz merzbowa bundzinieku jau nu bočkas kaķīt nevajag)
visā pārējā laikā i've been fun at parties – dizainīgi sēdēt stūrī un viltīgi smaidīt un ļaut sevi saukt par sfinksu, ok – un arī fun at meetings, jo arī dzīve kantorī bez balss ir jautra un interesanta, apsveru iespēju neatzīties, ka balss atgriežas
bet vispār rodas spēcīga vēlme pamācīties zīmju valodu (un vēl es nesen un ļoti gribu ķīniešu, tas tā)
jo ārpus mājām var visādīgi, bet mājās tomēr kaut kā ir jāsazinās – starp citu, visas četras dienas nosacītās vipassanas godīgi izturēju bez sakāmā rakstīšanas uz lapiņām vai telefonā jebkādos kontekstos – un pirmās grūtības ir ar netveramajiem konceptiem "rīt", "vakar" utml, un pilnīgi neiespējami ir uzdot jautājumu
pirmajās mēmuma dienās piezogas domas "a ja nu tagad tā arī paliks", kas nav sevišķi omulīgi, jo dzīve tomēr zolīdi mainās, kad tava gaļa (flapping your meat) nespēj iekustināt gaisu, tas viss ir tik trausls
