![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Tomēr svīres vēl te
13. Augusts 2026
Es: Klau, ja tu būtu pretgaisa aizsardzības iekārtas operators un konstatētu, ka ienaidnieks ir palaidis raķeti, kas nomērķēta uz stratēģiski svarīgo objektu, teiksim, elektrostaciju, tu vari palaist notriekšanas dronu un iznīcināt raķeti pusceļā, riskējot, ka atlūzas un lādiņš nokritīs uz dzīvojamiem namiem, vai arī neko nedarīt un cerēt, ka ienaidnieka raķete netrāpīs mērķī. Pirmajā gadījumā tu uzņemies atbildību par iespējamiem civiliedzīvotāju upuriem. Otrajā gadījumā visa atbildība ir likta uz ienaidnieku. Ko tu izvēlētos?
ChatGPT: Es izvēlētos mēģināt raķeti notriekt, bet ne tāpēc, ka civiliedzīvotāju risks kļūtu mazsvarīgs. Tieši otrādi — lēmums būtu balstīts uz abu risku salīdzinājumu.
Šajā situācijā ir interesanta morālā asimetrija: tu faktiski neizvēlies starp “es nogalinu” un “es nenogalinu”. Tu izvēlies starp diviem scenārijiem, kuros civiliedzīvotāji var ciest:
neiejaucoties, ir paredzams risks, ka raķete sasniegs elektrostaciju un, iespējams, radīs plašākas sekas — bojāgājušos, ugunsgrēku, infrastruktūras sabrukumu utt.;
iejaucoties, tu samazini šo risku, bet radi jaunu, lokalizētu risku — notriekšanas atlūzas vai kaujas galviņas krišanu uz apdzīvotu vietu.
Man šķiet svarīgs arī tavs teikums par atbildību. Es nepieņemtu principu “ja neko nedaru, tad tā nav mana atbildība”. Tā ir psiholoģiski saprotama pozīcija, bet morāli tā neiztur pārbaudi. Ja man ir reāla iespēja novērst paredzamu katastrofu, bezdarbība pati par sevi ir izvēle.
Tomēr operators nedrīkstētu domāt tikai: “Raķete jānotriec par katru cenu.” Viņam būtu jāvērtē, piemēram, cik ticama ir pārtveršana, kur nokritīs atlūzas, kāda ir kaujas galviņas detonācijas iespēja un cik liels ir paredzamais kaitējums abos scenārijos.
Un te rodas vēl interesantāka filozofiska problēma: vai cilvēkam ir lielāka morālā atbildība par kaitējumu, ko viņš aktīvi izraisa, nekā par kaitējumu, ko viņš varēja novērst, bet ne novērsa?
Manā skatījumā — ne vienmēr. Ja es ar ļoti lielu varbūtību varu novērst desmit cilvēku nāvi, bet pastāv neliela iespēja, ka manas darbības rezultātā varētu iet bojā viens cilvēks, man būtu morāli nopietns pamats rīkoties.
Bet šis piemērs kļūst patiešām sarežģīts, ja pārtveršanas varbūtība ir tikai 50 %, bet atlūzu risks civiliedzīvotājiem ir ļoti augsts. Tad vairs nav vienas intuitīvi pareizas atbildes.
Patiesībā tavā piemērā ir ļoti labs sižeta kodols morālai dilemmai: operators nospiež pogu un raķeti notriec — bet pēc tam uzzina, ka atlūzas nogalinājušas cilvēkus. Viņš visu mūžu var domāt: “Ja es nebūtu nospiedis pogu, viņi būtu dzīvi.” Lai gan objektīvi varbūt tieši viņa lēmums izglāba desmitiem vai simtiem citu cilvēku.
Un vēl skarbāks jautājums: vai viņam būtu vieglāk dzīvot ar sekām, ja viņš neko nebūtu darījis? Tas jau ir jautājums ne tikai par morāli, bet par vainas psiholoģiju.
ChatGPT: Es izvēlētos mēģināt raķeti notriekt, bet ne tāpēc, ka civiliedzīvotāju risks kļūtu mazsvarīgs. Tieši otrādi — lēmums būtu balstīts uz abu risku salīdzinājumu.
Šajā situācijā ir interesanta morālā asimetrija: tu faktiski neizvēlies starp “es nogalinu” un “es nenogalinu”. Tu izvēlies starp diviem scenārijiem, kuros civiliedzīvotāji var ciest:
neiejaucoties, ir paredzams risks, ka raķete sasniegs elektrostaciju un, iespējams, radīs plašākas sekas — bojāgājušos, ugunsgrēku, infrastruktūras sabrukumu utt.;
iejaucoties, tu samazini šo risku, bet radi jaunu, lokalizētu risku — notriekšanas atlūzas vai kaujas galviņas krišanu uz apdzīvotu vietu.
Man šķiet svarīgs arī tavs teikums par atbildību. Es nepieņemtu principu “ja neko nedaru, tad tā nav mana atbildība”. Tā ir psiholoģiski saprotama pozīcija, bet morāli tā neiztur pārbaudi. Ja man ir reāla iespēja novērst paredzamu katastrofu, bezdarbība pati par sevi ir izvēle.
Tomēr operators nedrīkstētu domāt tikai: “Raķete jānotriec par katru cenu.” Viņam būtu jāvērtē, piemēram, cik ticama ir pārtveršana, kur nokritīs atlūzas, kāda ir kaujas galviņas detonācijas iespēja un cik liels ir paredzamais kaitējums abos scenārijos.
Un te rodas vēl interesantāka filozofiska problēma: vai cilvēkam ir lielāka morālā atbildība par kaitējumu, ko viņš aktīvi izraisa, nekā par kaitējumu, ko viņš varēja novērst, bet ne novērsa?
Manā skatījumā — ne vienmēr. Ja es ar ļoti lielu varbūtību varu novērst desmit cilvēku nāvi, bet pastāv neliela iespēja, ka manas darbības rezultātā varētu iet bojā viens cilvēks, man būtu morāli nopietns pamats rīkoties.
Bet šis piemērs kļūst patiešām sarežģīts, ja pārtveršanas varbūtība ir tikai 50 %, bet atlūzu risks civiliedzīvotājiem ir ļoti augsts. Tad vairs nav vienas intuitīvi pareizas atbildes.
Patiesībā tavā piemērā ir ļoti labs sižeta kodols morālai dilemmai: operators nospiež pogu un raķeti notriec — bet pēc tam uzzina, ka atlūzas nogalinājušas cilvēkus. Viņš visu mūžu var domāt: “Ja es nebūtu nospiedis pogu, viņi būtu dzīvi.” Lai gan objektīvi varbūt tieši viņa lēmums izglāba desmitiem vai simtiem citu cilvēku.
Un vēl skarbāks jautājums: vai viņam būtu vieglāk dzīvot ar sekām, ja viņš neko nebūtu darījis? Tas jau ir jautājums ne tikai par morāli, bet par vainas psiholoģiju.
12. Augusts 2026
11. Augusts 2026
Jūsu vēstuli saņēmu dienā, kad Seūtā vēl skaitīja mirušos. Jūs tajā atklātību piesakāt piecas reizes, pirms to lietojat; es to lietošu bez brīdinājuma.
Spānija Savienības ārējo robežu Āfrikā sargāja jau tad, kad Latvijas robežu vēl apsargāja cita valsts. Divās diennaktīs mēs uzņēmām, apgādājām un lielākoties atgriezām vairāk cilvēku, nekā Jūsu dienesti ir novērsuši piecos gados. Es nelūdzu par to atzinību — es tikai iesaku piesardzību ar Jūsu pašu loģiku: ja zemākais skaitlis ir vislabāk aizsargātās robežas zīme, atgādināšu, ka Jūsu citētie 48 000 attiecas uz četru valstu robežām kopā. Dalīsim godīgi.
Legalizācija ir Spānijas suverēns lēmums, ko pieņēmis mūsu parlaments un vērtējušas mūsu tiesas. Es neatceros, ka Madride būtu sūtījusi Rīgai vēstules par Jūsu robežas likumiem, par kuriem starptautiskās institūcijas izteikušas nopietnas bažas. Mēs klusējām nevis tāpēc, ka mums nebūtu viedokļa, bet tāpēc, ka cieņa pret partneri nav "nacionālā izņēmuma luksuss" — tā ir Savienības darba valoda. Iesaku to apgūt pirms nākamās vēstules.
Par solidaritāti runāsim precīzi. Spānijas karavīri šodien dien Ādažos — Latvijas aizsardzībai. Viņi neieradās ar pavadvēstuli par Latvijas "pašizraisītajām" drošības problēmām un nejautāja, vai Jūsu politiskie lēmumi austrumu kaimiņu attiecībās ir bijuši nevainojami. Ja solidaritāte Jūsu izpratnē pienākas tikai tiem, kas krīzi nav "pelnījuši", gaidīšu dienu, kad pēc šī standarta vērtēs Latviju.
Jūsu tehnisko konsultāciju piedāvājumu pieņemšu tad, kad Jūsu robežu vienā dienā mēģinās šķērsot piecdesmit tūkstoši un Jūs to pārvaldīsiet, nezaudējot ne cilvēkus, ne savaldību. Līdz tam iesaku vēstules par citu valstu iekšpolitiku saskaņot vismaz ar savu valdību — kā noprotu, arī Jūsu Ministru prezidents to būtu novērtējis.
Lūdzu, pieņemiet, ministra kungs, manas visdziļākās cieņas apliecinājumu — tieši tādā nozīmē, kādā Jūs rakstījāt man.
P.S. Vēstule, protams, nav īsta.
Spānija Savienības ārējo robežu Āfrikā sargāja jau tad, kad Latvijas robežu vēl apsargāja cita valsts. Divās diennaktīs mēs uzņēmām, apgādājām un lielākoties atgriezām vairāk cilvēku, nekā Jūsu dienesti ir novērsuši piecos gados. Es nelūdzu par to atzinību — es tikai iesaku piesardzību ar Jūsu pašu loģiku: ja zemākais skaitlis ir vislabāk aizsargātās robežas zīme, atgādināšu, ka Jūsu citētie 48 000 attiecas uz četru valstu robežām kopā. Dalīsim godīgi.
Legalizācija ir Spānijas suverēns lēmums, ko pieņēmis mūsu parlaments un vērtējušas mūsu tiesas. Es neatceros, ka Madride būtu sūtījusi Rīgai vēstules par Jūsu robežas likumiem, par kuriem starptautiskās institūcijas izteikušas nopietnas bažas. Mēs klusējām nevis tāpēc, ka mums nebūtu viedokļa, bet tāpēc, ka cieņa pret partneri nav "nacionālā izņēmuma luksuss" — tā ir Savienības darba valoda. Iesaku to apgūt pirms nākamās vēstules.
Par solidaritāti runāsim precīzi. Spānijas karavīri šodien dien Ādažos — Latvijas aizsardzībai. Viņi neieradās ar pavadvēstuli par Latvijas "pašizraisītajām" drošības problēmām un nejautāja, vai Jūsu politiskie lēmumi austrumu kaimiņu attiecībās ir bijuši nevainojami. Ja solidaritāte Jūsu izpratnē pienākas tikai tiem, kas krīzi nav "pelnījuši", gaidīšu dienu, kad pēc šī standarta vērtēs Latviju.
Jūsu tehnisko konsultāciju piedāvājumu pieņemšu tad, kad Jūsu robežu vienā dienā mēģinās šķērsot piecdesmit tūkstoši un Jūs to pārvaldīsiet, nezaudējot ne cilvēkus, ne savaldību. Līdz tam iesaku vēstules par citu valstu iekšpolitiku saskaņot vismaz ar savu valdību — kā noprotu, arī Jūsu Ministru prezidents to būtu novērtējis.
Lūdzu, pieņemiet, ministra kungs, manas visdziļākās cieņas apliecinājumu — tieši tādā nozīmē, kādā Jūs rakstījāt man.
P.S. Vēstule, protams, nav īsta.
10. Augusts 2026
dzīve valmieras festivālā ir tāda, ka uz kojām ved ar limuzīnu
(valmierā ir limuzīnu serviss, auksti rekomendējū)
(valmierā ir limuzīnu serviss, auksti rekomendējū)
9. Augusts 2026
Blakus garažai, ko pārveidoju par DIY ierakstu telpu, uzziedēja rododendrs.
Man tēva sievas mamma šodien pastāstīja, ka 08/08 datums skaitās "enerģētiskā" gada 1. diena (nekāda sakara ar kalendāro gadu)- tad esot vislabāk uzsākt jaunu enerģiju plūsmas. Neanalizēšu šo info, jo kāpēc gan.
Rodo foto:
rasistiskie gāganu gari WNBA (sieviešu baskets, ja kās nezin) pieņem aizvien resnākus apmērus
pēc posta kaut kur instagramā par to, ka baltās meičas laukumā vienkārši dauza - tas ir par indiānas "fever", keitlimu klārku un sofiju kaningemu (esmu gan kluba, gan sofijas individuāli atbalstītājs) atskanēja reakcija RACISM RACISM RACISM bez jebkādiem tālākiem paskaidrojumiem, a kas īsti nav tā
tagad čikāgas dižona karingtone pēc tam, kad viņu palūdza nahuj pamest pludmali pēc kontakta ar kaningemu, raksta tviterī WHITE PRIVILEGE, nopietni, bļ
8. Augusts 2026
cik žēl, ka veci cilvēki nekļūst par skarbiem minimālistiem savā mūža nogalē.
atstāj, tā vietā, kaudzi ar neapēstiem makaroniem, pudu cukura, kalnus ar griķiem, auzu pārslām, putraimiem, un kilogramiem kafiju. viss kompostā.
un tad tas rūpīgi krātais goda kristāls, mazās krūzītes un apakštasītes, smalkie šķīvīši un glāzītes un piņģeroti. saberzt smiltīs!
paplukušas vāzes un keramika, pretīgi alumīnija kausi un smalki, bet ārkārtīgi netīri sudraba piederumi, jo nevar jau tos vijumus izberzt.
žēl, ka cilvēks nevar samierināties ar televizoru un vienu krēslu. nē, savu gadsimtu nodzīvojis sabrucis dīvāns, smirdīgs skapis un tik pat neciešami grāmatu plaukti. un makulatūra.
atstāj, tā vietā, kaudzi ar neapēstiem makaroniem, pudu cukura, kalnus ar griķiem, auzu pārslām, putraimiem, un kilogramiem kafiju. viss kompostā.
un tad tas rūpīgi krātais goda kristāls, mazās krūzītes un apakštasītes, smalkie šķīvīši un glāzītes un piņģeroti. saberzt smiltīs!
paplukušas vāzes un keramika, pretīgi alumīnija kausi un smalki, bet ārkārtīgi netīri sudraba piederumi, jo nevar jau tos vijumus izberzt.
žēl, ka cilvēks nevar samierināties ar televizoru un vienu krēslu. nē, savu gadsimtu nodzīvojis sabrucis dīvāns, smirdīgs skapis un tik pat neciešami grāmatu plaukti. un makulatūra.
Šonakt vairs nav enerģijas, lai lasītu šo pētījumu par augšāmcēlušā līķa fenomenu. Taču te tas ir - zinātniski recenzētais "The Revenant on the Threshold" by Elif Boyacıoğlu. Pieķeršos tam šovakar, kad tēva sievas vasarnīcā būšu uzstādījis stavu DIY stereo studiju.
Jā, stereo. Izmantošu 2 telpas un starptelpu pa vidu starp tām.
Pirmajā telpā būs ģitāras kombis ar SM58 miķi pie skaļruņa. Restaurēts 1959. gadā PSRS ražotais Lomo 19A19 atradīsies kaut kur tālāk no ģitāras kombja, lai tvertu telpas ambienci. Šis mikrofons ir absolūta leģenda, ar ko man ir gods strādāt, un esmu nenormāli pateicīgs savam kolēģim Ansim, ka varēju izīrēt no viņa šo restaurēto muzeja eksponātu. Kā tas skan? Iztēlojies to PSRS 60-80to kino aktieru balsis- tik perfekti iekapsulētas siltā, taču presentā (presence) "kapsulā", kas reizē reducē skarbas augšējās frekvences ("iebūvēts" dīeseris). Otrajā telpā atradīsies basa kombis ar SM57 mikrofonu pie skaļruņa un latviešu ražotais Blue Encore 300 tvers ambienci. Bļaģ, ko es te daru, man jau sen būtu jāguļ, bet es lielos ar mikrofoniem. Nožēlojami.
7. Augusts 2026
Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes Reaģēšanas pārvaldes Satiksmes
drošības vadības birojam, Ezermalas ielā 10B, Rīgā, LV-1014
AIVARA GEDROICA (081274-10215),
TEL.28229894, E-PASTS: AIVARS_666@INBOX.LV,
IESNIEGUMS
Esmu elektroniski saņēmis no Jūsu iestādes 28.07.2026. datētu lēmumu sodīt mani ar 20 euro naudas sodu par to, ka es 26.06.”26, ap plkst. 11.30 esot pārsniedzis ātrumu uz šosejas Daugavpils-Medumi. Uz manu lūgumu atsūtīt man papildus pierādījumus šim faktam, saņēmu 5 failus, no kuriem mana mašīna redzama 4 no tiem, apdzenot kādu citu automašīnu, kas it kā braucot uz 89 km/h. Nav zināms autmašīnas numurs, tās piederība, nav zināms, kas šo automašīnu ir vadījis. Toties ir labi redzams, ka manis veiktā apdzīšana ir veikta pārredzamā vietā un nekādus draudus nevienam nerada. Drīzāk problēmas varētu radīt automašīnas, kas gaišā dienas laikā uz patukšas šosejas, uz sausa asfalta, brauc zem atļautā ātruma, radot “korķus” uz ceļa.
Es pats esmu gana neiecietīgs pret pārkāpumiem ceļu satiksmē, kas rada vai var radīt avārijas situācijas, regulāri esmu fiksējis tos ar savas a/m videoreģistratoru un sūtījis uz adresi: kanc@latgale.vp.gov.lv. Ne reizi par to neesmu saņēmis pateicību no Valsts policijas, toties apmēram 50% gadījumu saņēmu atbildi, ka nekāda pārkāpuma manos video neesot, lai gan tie bija acīmredzami un tiešām radīja reālus draudus satiksmes drošībai un tās dalībnieku veselībai un dzīvībai. Acīmredzot Valsts policijas darbinieki bija neapmierināti, ka es ar savām aktivitātēm radu viņiem lieku darbu, un meklēja iespēju izdevīgā brīdī man atriebties, kas šai gadījumā, visticamāk, arī ir izdarīts. Tāpat neizslēdzu iespēju, ka es nepatīku Valsts policijai savas izteikti nacionālās politiskās nostājas dēļ, ko regulāri paužu publiski, savukārt policijā, manā uztverē, arvien strādā gana daudz latviski slikti runājošu un prokrieviski noskaņotu darbinieku.
Pamatojoties uz visu iepriekš minēto,
lūdzu Jūsu iestādi:
Atbrīvot mani no Administratīvās abildības saskaņā ar AAL 11.p.1.d., aprobežoties ar aizrādījuma izteikšanu.
Atteikuma gadījumā izmantošu savas tiesības aizstāvēt savu pozīciju tiesā.
DOKUMENTS PARAKSTĪTS AR DROŠU ELEKTRONISKO PARAKSTU.
07.08.2026. A.Gedroics
drošības vadības birojam, Ezermalas ielā 10B, Rīgā, LV-1014
AIVARA GEDROICA (081274-10215),
TEL.28229894, E-PASTS: AIVARS_666@INBOX.LV,
IESNIEGUMS
Esmu elektroniski saņēmis no Jūsu iestādes 28.07.2026. datētu lēmumu sodīt mani ar 20 euro naudas sodu par to, ka es 26.06.”26, ap plkst. 11.30 esot pārsniedzis ātrumu uz šosejas Daugavpils-Medumi. Uz manu lūgumu atsūtīt man papildus pierādījumus šim faktam, saņēmu 5 failus, no kuriem mana mašīna redzama 4 no tiem, apdzenot kādu citu automašīnu, kas it kā braucot uz 89 km/h. Nav zināms autmašīnas numurs, tās piederība, nav zināms, kas šo automašīnu ir vadījis. Toties ir labi redzams, ka manis veiktā apdzīšana ir veikta pārredzamā vietā un nekādus draudus nevienam nerada. Drīzāk problēmas varētu radīt automašīnas, kas gaišā dienas laikā uz patukšas šosejas, uz sausa asfalta, brauc zem atļautā ātruma, radot “korķus” uz ceļa.
Es pats esmu gana neiecietīgs pret pārkāpumiem ceļu satiksmē, kas rada vai var radīt avārijas situācijas, regulāri esmu fiksējis tos ar savas a/m videoreģistratoru un sūtījis uz adresi: kanc@latgale.vp.gov.lv. Ne reizi par to neesmu saņēmis pateicību no Valsts policijas, toties apmēram 50% gadījumu saņēmu atbildi, ka nekāda pārkāpuma manos video neesot, lai gan tie bija acīmredzami un tiešām radīja reālus draudus satiksmes drošībai un tās dalībnieku veselībai un dzīvībai. Acīmredzot Valsts policijas darbinieki bija neapmierināti, ka es ar savām aktivitātēm radu viņiem lieku darbu, un meklēja iespēju izdevīgā brīdī man atriebties, kas šai gadījumā, visticamāk, arī ir izdarīts. Tāpat neizslēdzu iespēju, ka es nepatīku Valsts policijai savas izteikti nacionālās politiskās nostājas dēļ, ko regulāri paužu publiski, savukārt policijā, manā uztverē, arvien strādā gana daudz latviski slikti runājošu un prokrieviski noskaņotu darbinieku.
Pamatojoties uz visu iepriekš minēto,
lūdzu Jūsu iestādi:
Atbrīvot mani no Administratīvās abildības saskaņā ar AAL 11.p.1.d., aprobežoties ar aizrādījuma izteikšanu.
Atteikuma gadījumā izmantošu savas tiesības aizstāvēt savu pozīciju tiesā.
DOKUMENTS PARAKSTĪTS AR DROŠU ELEKTRONISKO PARAKSTU.
07.08.2026. A.Gedroics
Es ienīstu cilvēkus, kuri nespēj racionāli efektivizēt sevi.
Kādus cilvēkus ienīsti tu? (vari neatbildēt, man vienalga; es vaicāju pieklājības pēc)
* ar "ienīstu" domāta mana emocionāla reakcija "man nepatīk dzīvē sev turēt apkārt cilvēkus, kuri [..]" - es vienkārši ļoti, ļoti nogurstu no viņu klātbūtnes, jo mans fokuss pamana elementus, kas ir absurdi viņu darbos un dažreiz arī domās (bet tas retāk)
Patīkami redzēt dažās WhatsApp grupās rēgojamies simtus aizvien neizlasītu ierakstu. Tik daudz laika bijis, ko veltīt ģimenei, darbam un sev!