Gaišās Puses kungs

Es zinu, kas ir patriotisms, kas ir lepnums par savu dzimteni un par savu tautu. Skolā es sāku iet 1989.gadā. Togad 1.septembrī gājienā no skolas līdz Raiņa piemineklim un atpakaļ es nesu sarkanbaltsarkano karogu. 18. novembrī mēs tikām uzņemti auseklīšos. Tautas Frontes mītiņos (parkā pie Pumpura pieminekļa) es skaitīju Viļa Plūdoņa patriotisko dzeju, tādu kā

Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē,
Mēs gribam še paši sev likumus lemt.
Tā zeme ir mūsu, tās pilsētas mūsu,
Mēs negribam lūgt to, kas mūsu, bet ņemt.

Tā zeme ir mūsu, tās pilsētas mūsu,
Un mūsu šī Baltajā jūra mūždien;
Mūsu tēvi te cieta, mūsu asins te lieta,
Viss, viss pie šīs zemes simtu saitēm mūs sien.

Mūsu tēvi te cieta, mūsu asins te lieta,
Tā zeme ir mūsu, ir mūsu, jā gan.
Caur simt gadu vaidiem, zem varmāku spaidiem,
Šo baltdien vēl dzidri mūsu mēle te skan.

Tā zeme ir mūsu, tā Dieva un Laimas
Latvju tautai sen senis līdzdotais pūrs.
Tā zeme ir mūsu, to nedos vairs svešiem
Ne zemgals, ne latgals, ne sēlis, ne kūrs!

Es atceros to, kā 1990. gada 4. maijā mēs ar brāli pārnācām mājās no treniņa un mamma raudāja. Brālis arī sāka bimbot: "Mammu, kas noticis, kāpēc tu raudi?" Viņš vēl bija maziņš un nesaprata, ka mamma raud aiz aizkustinājuma un prieka. Atminos barikādes. Tēvs (tolaik es viņu vēl saucu par "tēti") aizbrauca uz Rīgu, sargāt Vecmīlgrāvja tiltu. Tolaik es nezināju,kas tāds Vecmīlgrāvis ir, iedomājos lielu grāvi ar tiltu pāri. Atceros, kā skatījos kadrus no Viļņas televīzijas torņa un kā nākamajā dienā radio dzirdēju, ka nogalināto skaits sasniedza 14 pēc viena ievainotā nāves slimnīcā. Vakarā, kad tika apšaudīta Iekšlietu ministrija, mamma bija dzemdību namā. 21.janvārī piedzima viņas trešais dēls. Bērnībā mamma bieži vien kā šūpuļdziesmas dziedāja dziesmas no Ievas Akurateres plates. Tobrīd es nezināju, kas ir metafora, bet ļoti labi sapratu, kāda bija vārdu "Es neiešu uz karnevālu/ Tur viss jau priekšā uzrakstīts/ Es zinu, viss ir nepareizi/ Viss nepareizi rakstīts tur" patiesā jēga. Es atceros augusta puču un baismīgi skanošo vārdu hunta. Es zināju,  kā nošāvās Pugo (ar lodi mutē). Vienreiz mammas darbā (viņa strādāja pilsētas teātrī) notika Interfrontiešu sapulce, un pilsētas galvenais Melnais Bruņinieks garāmejot jokojoties paspieda mana brāļa degunu. Mēs ar mammu smējāmies, ka nu viņam pielips komunisms. Brālis atkal raudāja un apvainojās. Mēs abi zīmējām politiskās bildītes. Viena, ko es atceros, bija šāda: lielam, dzeltenam, ar guaša krāsām zīmētam pīlēnam ar trīs karogiem - Latvijas, Lietuvas un Igaunijas - pie muguras pakaļ skrien mazs nikna paskata plikpaurains vīriņš ar sirpi un āmuru. Dziesma, ar ko man asociējas brokastis tajos laikos, ir "Brīvību Baltijai" trijās valodās. Pēc rokoperas par Lāčplēsi noskatīšanās televizorā es izlasīju Pumpura eposu (laikam 2. vai 3. klasē). Atceros, kā Kārļa Marksa iela tika pārsaukta par Imantas ielu. Zināju, kas ir Imanta, kas nevaid miris. Es zināju, kas ir komunistikais terors. Taču man jau tad riebās, kad kāds teica "Stulbie krievi" vai "Gansi", abas lietas vienādi. Man tas likās tik aizvainojoši. Man šķita, ka bērni, kas tā runā, ir stulbi. Abās pusēs.

Pamēģiniet man iestātīt, ka jūsu patriotisms ir īstāks! Ka tas ir labāks un pareizāks. Ka tādi kā es dzen Latviju postā.

Man palika skumji.