Ejot vakarā pa stropu mežu, pa jocīgi izliekto asfalta taciņu, gar pelēkrudajām priedēm, gar tramvaju depo, kur tie sliežu monstri stāv, gaidīdami savu laiku, gar ķīmiskajām rūpnīcām, kur pa milzīgiem skursteņveidīgiem veidojumiem tvaiko smirdīgas vielas. Gar apdauzītu un sadedzinātu, vēl astoņdesmito gadu metālistu aprakstīto būdiņu, kas vientuļi stāv mežā. Bērnībā man likās, ka tur iekšā noteikti var atrast mironi. Kaut kur dziļumā atrodas siltumtrase - tās vientuļās, noslēpumainās, vienmēr siltās caurules, kurām nav ne sākuma ne gala. Dažreiz sanāk paiet garām smilšu un smilgu lauciņiem. Tas mežs ir drūms un tur dzīvo savs laiks. Tur nav droši. Esmu pārliecināts, ka automašīnām ir dvēsele. Tātad arī tramvajiem ir. Un rūpnīcām. Tas mežs ir industriālu spoku pilns. Un viņš skan. Nē, ne jau priežu galu valodā, bet tur vienmēr ir dzirdama tāda kā monotona dziesma, tādas kā monotonas raudas, tāda kā monotona šķindoņa.


* * *


Šo ielu var nosaukt par lokālo Ginzu, tāda nu viņa ir. Atrodas ķīniešu kvartālu dzīlēs, vienmēr un jebkurā diennakts laikā greznu automašīnu, greznu meiteņu un arī citu cilvēku pilna. Kafejnīcas, restorāni, muzeji, mākslas galerijas. Tas viss tur ir. Un tai ielā nevar just vēsturi. Vispār nekādu. Tā vienkārši eksistē šodien, tur ir īsas atmiņas, tās var pamanīt, bet tur nav bezgalīga spēka kāds ir Pīdana grēdas tuvumā, tur nav to industriālo skumju, kuras ir Stropu mežā. Vienīgais, kas man ienāk prātā - kādreiz šī zeme atkratīsies no šiem cilvēkiem, mājām un ļauni smaidīs. Bet pagaidām ir jūtama tās mīla. Savādāk jau nevar būt. Haišengveja bija pilnīgi noslaucīta no zemes virsas. Arī Mūžīgās Gaismas pilsēta.