Man bija pusotra stunda, lai aizkrietu līdz mājām, pārģērbtos, paķertu nepieciešamo, aizbrauktu līdz jūras stacijai, nopriktu ēdamo brīvdienām (salās ar veikaliem nav nekā), biļeti un okupētu prāmi. Bet paspēju. Braucu saulrieta laikā, vējš purināja matus un jūra smaržoja.
Salās līdz diviem naktī nopļāpājām ar samniekiem pie virtuves galda, gardi smejoties un būdami diezgan miegaini. Tad no rīta aizgājām ar kolēģi staigāt pa salu, saule cepināja tā, ka stundas laikā no zilganbaltas ādas dabūju smuki brūnganu, aizgājām līdz nepazīstamajam krastam, cenšoties noķert bildēs tos lielos, violetos tauriņus, kuri ir "mahaoni" un ir putniņa lielumā. Pie krasta bija nesaprotamas celtnes, kuras atstājuši kareivji, pametot kādreiz smagi bruņoto salu. Tur pat arī Lite Ace Noah, kurā kkāds pārītis mīļi mīlējās.
Aizgājām biškiņ malā, krastā smaržīgi smirdīgas ūdenszāles ar sāls kristāliem virsū, arī rozes, no kurām ēdām nost garšīgas ogas mežābola lielumā. Atradām trīs laivas - viena bija lietojama tikai kā apžūstamā vieta, otra bija tik jocīga, ka nevarēja saprast vai viņa ir lietojama, trešā bija samērā dzīva un tai blakus stāvēja vairāki garneļu un krabju ķeramie tīkli.
Peldējāmies. Ūdens silts gandrīz kā vannā, skolas baseinā bija krietni vēsāks, dibens tāds, ka nevar stāvēt uz vietas - slīksti smiltīs un ūdenszāles, kuras sapinās kājās. Vēlāk sēdējām akmentiņos smalkā ūdenī, kur viņš gandrīz vai karsts un ķerstījām ar rokām sīkus vēžveidīgos, kuri smieklīgi, sāniski bēga prom.
Atpakaļ līdz prāmim gāju kājām. Smuki - mančžūrrieksti, japānas kļavas, dižskābarži un vēl daudz nepazīstamu koku, tādi nu ir meži. Gaidot atpakaļprāmi smuki ģērbusies, izskatīga, paveca tantiņa elpoja man pakausī svaigu "peregāru". Uz jūras bija naftas plankums - ūdens virsma dzeltenzila, ar metālisku spīdumu, gaiss smird, nav elpojams, šausmīgi.
Un tagad pilsēta atkal pieņēma savos apskāvienos. Lecīgi gāju pa ielu, vēroju meitenes, kuras vēroja mani, pirku Mitsuya Cider un braucu mājās.