Viņi ļoti bieži jautā - kā tu jūties, kā aziāts vai eiropietis? Vai, varbūt, kā tāds tuvo austrumu cilvēks?
Dažreiz atbildu ka aziāts, jo tik tiešām šķiet ka tā ir. Dažreiz, kad pavisam mierā un bez japāņiem blakus, šķiet ka austrumnieciska nav nekā. Pavisam. Jebkurā gadījumā, mēs visi esam pasaules pilsoņi.

***

Un vēl pagājušā gada vasara ir atstājusi ļoti dziļu robu atmiņā un dvēselē vispār.
Kas to lai zin kas to ir iespaidojis? Varbūt tas kalns, kura pakājē tolaik dzīvoju, vai arī gaiss, kurš šķita biezs, vai arī aspartama cienīgas niknuma lēkmes un tikai rūgtums vēlāk?
Lai kas tas būtu, ja es būšu šai pilsētā vēl vismaz šovasar un būs auto, braukšu tā kalna pakājē, elpot karsto, smaržīgo un biezo gaisu, dzert ķīnā ražotu auksto tēju plastmasas pudelītēs un klausīties Lamb, jo arī Lamb tam periodam ir pieķērušies uz mūžu.
Jā, un vēl tur, tā kalna pakājē ir upīte. Agri no rīta vasaras beigās, kad ieleju klāj migla, virs upītes ir īpaši biezs miglas blāķis, bet migla pilnīgi pazūd metru virs ūdens. Jā, un vēl tā kalna pakājē pasaules skaņas šķiet jocīgas, kā miglā - tās ir, bet tās itkā tiek noslāpētas pusceļā un sanāk tāda mīksta skaņa. Naktī tas ir manāms jo īpaši.