Dima, tas, kurš dzimis Liepājā, pastāstīja kā satika jaungadu Hainaņā, Sanjā.
Vismaz dažas minūtes sasprindzis domāju kur to darīju es. Atcerējos, sapratu ka ļaunākais bija mani niķi, ka jāsatiek ar cilvēkiem, kuriem es esmu ne vairāk kā mēbele. Bet nu... ja šie ļāva satikt ar viņiem kopā, tad, laikam, vairāk.
Un tā pēkšņi bāāāc! Pieleca, vēlreiz, bet kārtīgi, ka jāmāk baudīt dzīvi lai kas būtu blakus un lai kāds ir laiks ārā. Dievs nedod dienas, lai iznīktu tās vienā nīkšanā, zaudēta diena ir dzīves gabals, dzīve ir viena.

Un vēl gribas jaunu frizūru, matu krāsu, apģērbu, jebko. Jocīga vēlēšanās atbrīvoties no tā, kas atgādina par pagātnes nepatīkamajiem momentiem. Bet tā vien tāda no sevis bēgšana ir. Enīvei, jāmainās ir un es to darīšu. Ceru ka tikšu tālāk par runāšanu.