Mana jaunā dzīvesvieta ir ļāvusi atkal redzēt cilvēkus. Līdz šim, dzīvojot pilsētas akmens džungļos, kur pat neaug neviens koks - asfalta ceļi, betona sienas, kas tur klintis un betona mājas, vairs nekas, cilvēki un ārējā pasaule bija itkā paslēpušies, tāpēc es parasti ļoti brīnījos, kad atradu blakusmājā kādu tiešām interesantu cilvēku. Akmens mežā uz ielas cilvēki ir ļoti vienādi.
Jaunajā dzīvesvietā es sāku redzēt savus kaimiņus. Tik dažādi! Pirmajā stāvā dzīvo dīvaina ģimene, pareizāk sakot, divas ģimenes vienā dzīvoklī, nez' kas dzīvo pārējos dzīvokļos.
Ar mani vienā stāvā dzīvo vēl viena dīvaina ģimene - savāds večuks, kurš ir vietējais aktīvists - kurina boilermāju (šai mājai ir autonomā apsilde, kas ir ļoti izdevīgi un ērti), kauko vazājas ar savu suni un divam automašīnām - tīra tās, kauko krauj iekšā un ārā, ar viņu kopā dzīvo ļoti skaista meitene, kas braukā ar jocīgu mazu Nissan March (Nissan Micra Eiropā), bet viņas vīrs izskatās visnotaļ agresīvs un nepatīkams. Tepat dzīvo divi večuki, kas caurām dienām vazājas ap savu žiguli. Pārējie mājas iemītnieki ar saviem auto nevazājas, japāņu auto ir vienkārši brīnumaini stipri - nelūst bez palīdzības no malas pavisam. Bet tiem večukiem vienmēr ir kas darāms, to žiguli braucošu es redzēju tikai vienu reizi - večuks brauca uz veikalu, sejas izteiksme tam bija tāda kā bruņiniekam uz jauna un stipra zirga. Izskatījās laimīgs :) Ā, vēl dzīvo kaukāds nekrievs, arī matains, kā es, dažreiz uz ielas ar saviem draugiem sarīko diezgan pieklājīgu alus dzeršanu ar tikko noķertām blakus jūrā garnelēm. Tas brauc ar vecu džipu ar kreiso stūri, kas te ir eksotika, pie tam pārsvarā naktīs - laikam zvejo. Ar zvejošanu aizraujas laikam visi izņemot mani, jo jūra ir pilnīgi blakus, māja atodas gandrīz pašā krastā, jūrā ir pieejamas zivis, garneles un dažendažādi moluski, jūraskāpostus neesmu redzējis, kaut gan arī vajadzētu būt. Vēl dzīvo pilsētas domes deputāts - izskatās kārtīgs vecis, šis brauc ar melnu, greznu, ļoti jaunu Suzuki Escudo (Grand Vitara Eiropā), un izskatās arī ka strādīgs, jo savu mājas daļu viņš ir arī pārveidojis par ļoti greznu.
Pati māja atrodas burtiski mežā, līdz ciematam ar nosaukumu "Sputnik" ir ~6 kilometri, tāpēc ir labi, neviens lieks nestaigā garām. Pa vidu - starp mums un to ciematu atrodas koledža, kas domāta apdāvinātiem bērniem. Bērni tik tiešām izskatās labi - visiem sejās ir prāts ;) Dzīvojot Krievijā to mani ātri, jo daudziem sejās nav nekas vispār - tukšums. Paši tie bērni ir labi audzināti un arī kārtīgi ģērbti.
Tepat atrodas daudz vietējo "biezo" māju - pilis ar kolonnām pie portāla, gotiskiem logiem un četrmetrīgiem betona žogiem. Tāpēc uz ceļiem var manīt dažreiz arī tos. Sanāk kontrastaini - dažreiz pa ielu iet vecenīte, kas stiepj kaukur upeņu krūmu, dažreiz resns onka iet uz jūras pusi izpeldēties. Tāpat ar auto - dažreiz tie ir Nissan Atlas kravas miniauto, dažreiz grezni Toyota Crown ar numuriem "x000xx" un Land Cruiser Cygnus. Bieži vien uz ielas ozolu mežā (jā, tā te ir - mīļas, klusas ieliņas, kas nosauktas dzejnieku vārdos un apkārt aug tikai ozoli) var sastapt tāpat uz ielas staigājam ļoti pazīstamus cilvēkus, kurus pašā pilsētā tā uz ielas ieraudzīt nevar - tikai ja teātrī vai kādā lepnā pasākumā.
Vēl esmu redzējis divas hipiju meitenes, šausmīgi netīras, pirksti pilni ar sudraba gredzeniem, mugurās mugursomas.

Jā, katru dienu kāds jauns jocīgs cilvēks.