"Paskaties" - teica bora rūpnīcas sērskābes ceha priekšnieks, "mums šeit ir tik skaisti. Kādreiz kāds brits atbrauca un teica, ka ir kā Šveicē. Man arī tā šķiet, šeit ir viena no smukākajām vietām pasaulē."
Paskatījos apkārt. Šai vietai noteikti bija savs šarms, jo pilsēta ir augstu kalnos, izolēta un izskatās kā aprūsējis dzelzsbetona gabals iemests ķīniešu pasaku Yezhūhe ielejā. Samtainie kalni ar klintīm apkārt, zilgani dzidrā upe ielejā un šīs padomju garāžu rindas un pelēko kieģeļu piecstāvenes. Ap mājām dažreiz ir skārda žogi un dzelteni sludinājumi, dažreiz noplēsti, dažreiz uzlīmēti pa virsu viens otram. Kā ķirsītis uz kūkas pa visu žogu varēja izlasīt "STĀVVIETA IR AIZLIEGTA". Es nekad neesmu bijis Šveicē, bet man liekas, ka ir jāskatās tikai kalnu virsotnēs ignorējot visu citu, tad jā, tad būs kaut kas cits.


"Kādas tev vispāri pret mani ir pretenzijas, es nesaprotu? Tu paņēmi kredītu, es viņu izmaksāju". Man likās, ka šis jau ir galīgi atrauts no realitātes, tāpēc centos iebilst: "bet, pirmkārt, tā biji tu kura palūdza lai es ņemu to kredītu un tas esmu es kurš dod tev naudu, kuru tu tika iaiznes uz banku... Treškārt, es to mantu nemaz nelietoju". "Redzi? Tu taču pats saki, ka es maksāju par kredītu? Un ja es palūdzu, tad tā manta ir mana, skaidrs? Turklāt, es esmu meitene un tev man ir jāizdabā. Īsti vīrieši tā dara. Tu jau laikam neesi viens no viņiem. Piemēram, Rosmanis manā darbā tā dara. Bet tu neesi Rosmanis, tev nav tā īstā šķirne."


"Un šis ir skaistuma prospekts. Tā ir visskaistākā vieta."; Trīs sievietes atveda līdz palielai klintij, no kuras varēja redzēt līci, kuģu remonta rūpnīcas un dzīvojamo rajonu daudzstāvenes ar melnu pelējumu uz sienām. Vējš bija diezgan stiprs un zem kājām čabinājās izmesti papīri, dažreiz arī tukšas pudeles. Var būt, ka toreiz nepaveicās. Atkritumu bija vairāk kā parasti, laiks nebija pietiekami saulains un tā...


PASAULES LABĀKĀ PILSĒTA. Šim uzrakstam ar brūnu krāsu uz kailas betona sienas braucu garām katru dienu. Pēc laika uzrakstam virsū uzradās sludinājumi: "pavedināšanas kursi", "striptīzs", "naudas pievikšanās spēks: seminārs", "džuņ juaņ cigun", "elitārs darbs Japānā un Korejā", "pazuda kaķis"...


"Es tam nevaru noticēt", teica Džaješs, ar kuru no rīta gājām uz biroju. Lecām pāri peļķēm, gājām gar visur esošajiem skārda žogiem un beigās kāpām kalnā pa labākus laikus redzējušām betona kāpnēm. Bija iespaids, ka tās kāpnes tur vienkārši nolika uz zemes virsū, jo zem tām rēgojās spraugas ar kailu zemi un pēc taifūna atnākšanas visa konstrukcija bija savērusies sāniski. Neizskatījās visai droša, bet betons ir smags, tāpēc no pāris cilvēkiem nekas nenotika. Jau birojā kāds Džaješam jautā: "nu, kā tev patīk?". "It's decent", Džaješs pieklājīgi atbild. Jautātājs aizskrien projām un skaļi lielās citiem: "Dzirdēji, koa? Džaješs teica, ka pie mums esot lieliski! Vislabākā vieta pasaulē, ko es tev teicu? Labāk, nekā tavā Korejā!"


Aizslēdzām durvis, ieslēdzām signalizāciju, nokāpām pa kāpnēm uz pirmo stāvu un papildus drošībai vēl aizvērām dzelzs vārtiņus ar smagu atslēgu. Nododot atslēgas sargam, viņa jautā: "tu dzirdi?". Neko nedzirdu, bet viņa turpina: "bērni skraida, pa otro stāvu! Viņi katru reizi skrien, kad es taisos mājās. Šeit agrāk bija skolas ēka.".


Jau lidojot virs Niigatas sajutu, ka šī dažādu balsu, viedokļu un skatienu putra, kura ar laiku kļuva tik bieza, ka pārvērtās baltā troksnī, kurš traucēja domāt, pamazām izgaist. Jau vilcienā braucot uz Tokiju divas stundas sēdēju un blenzu sienā. Jo pēkšņi prāts bija tik tukšs, tik tīrs, perfekti skaidrs.