Pēdējo divu gadu laikā, droši vien tāpēc, ka strādāju japāņu uzņēmumā, acīs kaut kā daudz vairāk iekrīt ziņu raksti par kārtējo skandālu Japānā. Piemēram, tas, kur ar medicīnas jomu saistītās universitātes pa kluso pielika vairāk punktu džeku rezultātiem, jo beibes taču kļūs mātes un neveltīs sevi tik daudz ārstēšanai, darbs vējā vai tas, kur kaut kāds valdības (vai ar olimpisko spēļu organizēšanu saistīts) džeks izteicās, ka sievietes runā par daudz. Un arī citur lasīts/redzēts, ka sieviešu dzīve Japānā nav nekāda avene. Man šķiet, ka arī japāņu vīriešu dzīve nav baigi rožaina, jo arī viņus ierobežo dažādi nerakstīti (un gan jau, ka arī rakstīti) likumi, bet beibēm tur noteikti ir vēl grūtāk navigēt, it īpaši tām, kuras nav pēc dabas klusas, biklas, pakļāvīgas. Interesanti, kā viņas nolaiž tvaiku? Jo cīnīties pret tik iesīkstējušu sistēmu, kur sievietēm labāk jātur mute un jāstāv pie ratiem un jāizrotā ainava, noteikti ir ļoti grūts darbs un ne katra grib iet un cīnīties ar vējdzirnavām.