| Atcerējos spoku stāstu. Labi, spoku nebija, bet spoku stāsts kā dokumentālās literatūras paveids tas ir. Pirms pāris gadiem aizvedu kolēģi uz mūsu salu. Vispāri, esmu parasti diezgan racionāls un ar vēsu prātu, bet man ir tāda kā ticība, kuru es nekādi necenšos racionāli izskaidrot, ka dažas vietas un daži cilvēki īsti savietojami nav. Īsumā, iznomājām auto un braucām pa salu vizinoties. Izdomājām aizbraukt līdz grāvim ielejā starp diviem kalniem, kur krēslā var redzēt bioluminescējošās sēnes uz palmu stumbriem, un, ja paveicās, tad arī kādu jāņtārpiņu lidojam. Tur vēl ir ūdenskritums, kuru noteikti ir vērts redzēt.
Nobraucām nost no lielā ceļa, devāmies pa šauro lauku grunti. Itkā jau viss izskatījās pazīstams, bet bija krustojums, kuru es nekādīgi nevarēju atpazīt. Izdomājām braukt pa labi, jo tas izskatījās kā ceļš uz meža pusi, kur ūdenskritumam būt ir lielāka iespēja. Drīz vein braucām jau pa brikšņiem, neko priekšā neredzot un ar auto priekšu stumjot malās cukurniedres. Nepagāja ilgs laiks kad izbraucām pie tāda kā mauriņa ar strupceļu mežmalā, bet tas viss ir relatīvi, jo cukurniedres gar ceļu iepriekš bija mežs pats pa sevi, tikai citā kvalitātē. Izkāpām no auto, noņēmām prusakus no priekšējā loga un devāmies uz ūdenskrituma skaņu. Šeit viņš bija, kaut kas līdzīgs ūdenskritumam, vienīgi ka pilnīgi cits, nebija tas, kuru es atceros. Ieskatījos brikšņos gar ceļmalu un pamanīju rupju striķu ar cilpu, mazliet augstāk par mūsu augumu. Nepārprotami, ka tur bija kāds pakāries. Kļuva neomulīgi, aizbraucām projām, izlaužoties caur cukurniedru birzi atkal.
Bijām arī citur - aizbraucām uz citiem brikšņiem meklēt citu ūdenskritumu, un tas bija scēnisks, jo tur burtiski ej zem klints un pa ārpusi krīt ūdens, ļoti skaisti. Toreiz, neskatoties uz lietus sezonas vidu, ūdens nebija un nekāds skats nesanāca.
Aizgājām zvejot; noķēru makreli, uzvilku uz resna āķā un iemetu cerībā noķert kādu tunci, bet izvilku atpakaļ tikai asiņainus kaulus ar galvu. Kas to tā apēda nebija skaidrs, bet tas nebija svarīgi. Noķērām pāris makreles, tad sacēlās vējs, kurš mūs aizpūta uz krasta pusi, zvejot tālāk nebija iespējams.
Gājām pa mežu, redzējām fēniksu palmas, kuras taisījās ziedēt. Kolēģis iespēra pa vienu ziedu maisu un dabūja uz galvas ziedputekšņu spaini.
Mūsu vizītes laikā virs salas karājās biezs mākonis un neļāva lidmašīnai nosēsties. Mājās bija jādodas ar prāmi. Izbraucot no salas mūs pavadīja delfīni, kas ir retums pie šīs salas un jau no pāris jūdžu attāluma varēja manīt, ka permanentais mākonis sāk izklīst. Kopš tā laika man ir pārliecība, ka ar to kolēģi uz salu vairs nav jābrauc. |