Netālu no darba ir viesnīca, turklāt tāda vēl no, gandrīz gribēju pateikt padomju laikiem, bet Japānas reālitātē tas būs Šova laikmets.
Tātad, viesnīca no Šova laikmeta: ar tualetes flīzēm klātu auto piebrauktuvi, vairāku metru lielu metāla izkārtni ar viesnīcas nosaukumu, stikla un metāla durvīm. Ieejot tabakas un sautētu kāpostu smaka, grīdu klāj biezi, sarkani paklāji un liftos iekšā sienas ir pārklātas ar to savulaik populāro koka tekstūras pakaļdarinājumu brūnā krāsā. Zem griestiem karājas nodzeltējušas kristāla lustras un sienās ir rozā tapetes. Nikns septiņdesmito gadu baroks.

Daudziem rodas jautājums ko es daru viesnīcā darba laikā. Būs jāpastāsta.
Vienīgais iemesls iet uz viesnīcu darba laikā ir ēdiens. Viesnīcā ir tikpat padomiska izskata restorāns kurš tikpat griezīgi ož pēc tabakas dūmiem, bet ak, cik viņš ir labs.

Porcijas ir lielas. Ēdiens ir smuks un gards. Pasniegšana ir izcila. Apkalpo sirmi viesmīļi melnos, noputējušos uzvalkos. Ēšanas piederumi ir no Šova laikmeta: veci, bet kādreiz bija tik kvalitatīvi, ka lieliski darbojas vēl šodien. Smagi, laikam no sudraba.
Un galvenais, ka tas viss maksā tik maz, ka negribot jūties parādā ejot projām.
Lieliska viesnīca. Tagad viņai pretī ir uzbūvētas olimpisko sportistu kopmītnes un skats uz līci vairs nav tik labs, bet visu pārējo šarmu tas nemazina.