| Kad vēl dzīvoju Daugavpilī, strādāju datoru salonā (jā, tādas iestādes savulaik bija aktuālas un par veikalu viņus saukt nebija stilīgi). Salonā bija arī neliela zāle, kur varēja par naudu pasēdēt pie datora un pabrauzēties internetos. Bieži nāca kāda dikti izskatīga čigānu jaunkundze, ar kuru mums beidzot izveidojās tīri draudzīgas attiecības. Jaunkundze teica ka arī strādājot datoru salonā, bet nākot uz manējo vienkārši izklaides pēc. Jaunkundze pārtika galvenokārt no āboliem un bieži jautāja vai tā ir laba diēta. Iemācīja arī dažus čigānu vārdus. Kādu dienu viņa pazuda un vairs nenāca, arī internetos nerādījās. Vienreiz kādā pasākumā pamanīju, ka viņa sēž kādam visai druknam kungam plecos. Abi skatījās uz manu pusi: jaunkundze ar grūti izsakāmu sajūtu pilnu skatienu, kungs ar "penāksi klāt, saplēšīšu divos gabalos" skatienu. Vēlāk kāds kopīgs paziņa pateica, ka vecāki viņu ir aizprecējuši projām un nekādas teikšanas viņai nebija. Tā romāns ar čigānu jaunkundzi nekad nenotika. |
*pateicoties tev, es tagad šo vārdu lietoju gan kā apstākļa vārdu, gan kā lokāmu īpašības vārdu.