Aizbraucu līdz Čibai, pavadīju Čibā trīs dienas no vietas. Pirmscovidlaikos kaut kā pieņēmu tādu pieredzi kā pašsaprotamu, bet, izrādās, bez regulāras izbraukšana no šīs Tokijas ārā cieš garīgā veselība.
Čibā sēdēju glaunā istabā, lūkojos pa logu uz taifūna sabangoto jūru, rīsu laukiem un skolas pagalmu. Malkoju tēju no rīta, jēlas zivis pievakarē un mērcējos onsenā vakaros. Pa starpai braukājos pa Čibu, brīnījos par stāvajām klintīm, jo nekur citur Japānā neesmu redzējis tik daudz stāvu klinšu, samērā dienvidniecisko dabu un to, ka Šōva laikmets šeit joprojām ir aktuāls, tai laikā kad Imperatora pilī jau beidzies ir pat Heisei. Lauki ir labākais kas ir Japānā; vairo dzīvotgribu un palīdz darītvarēšanai.