Panika un elementāra dumjība ir lielākas problēmas nekā pats vīruss.

Šodien biju Isetanā, vienā no Tokijas pazīstamākajiem universālveikaliem. Pirmajā stāvā, kur pārdod dārglietas, pilnīgi visas pārdevējas, visas kā viena, bija maskās. Pircēji arī, bet ne visi. Izskatās kā tāda fundamentālistiska islama valsts - sievietēm sejas paslēptas. Deizgan savāda sajūta.

Osakā ir manīti paštaisīti ziņojumi pie mājām ka, redz, lai netuvojas ķīniešiem, vjetnamiešiem un tajiešiem, jo tie noteikti aplipinās ar vīrusu.
Asakusā Tokijā kāda rāmena bode uzlikusi paziņojumu, ka ārzemnieki vispāri lai neiet iekšā. Jā, pagaidām visi aplipinātie ir japāņi, bet noteikti tie ārzemnieki ir pie vainas.

Veselības ministrijas darbinieki, kuri strādāja uz Diamond Princess, netika pārbaudīti pirms atgriešanās birojā jo, redzi, ja atklātos, ka viņi ir inficēti, tad tie vairs nevarētu strādāt. Jo nu, protams, kamēr nav atrasts, tikmēr nav vīruss. Dzelžaina loģika.
Bet nu, tas nav salīdzināms ar kādu tantiņu, kura būdama nopietni slima gāja uz dievkalpojumiem, jo priesteris teica, ka no slimībām nav jābaidās un koronavīruss esot velna nedarbi. Esot viena pati inficējusi kādus piecsimt cilvēkus.

Pa to laiku, kamēr japāņi, slimi būdami, tēlo varoņus un iet uz darbu, Tokijā ir diezgan riskanti. Cik tieši riskanti ir grūti pateikt, bet drošības labad braucu uz darbu ar riteni.