Biju Taivānā, uzkāpu Maokong kalnos, kas biškiņ uz dienvidiem no Taipejas.
Vieta esot labi zināma ar saviem vairāku konfesiju tempļiem, Daosistu akadēmiju un tēju. Starp citu, Maokong var tulkot kā "kaķīša debess".
Iekūlāmies tējas bodē ar smuku skatu no kalniem lejā, dzērām tēju tādā tautiskā ķīniešu stilā: no mikroskopiskas tējkanniņas un mazām tasītēm, ar verdošu lielo tējkannu blakus. Bija ļoti garšīgi, svaigs kalnu gaiss, saulriets un spirgts vējš.

Labai Taivānas tējai ir diezgan interesants efekts. Pēc vienas tējas padzeršanas nepārprotami var just, ka apziņa ir mainījusies, elpa kļūst dziļa un viegla, galva skaidra un domas dzidras, bet pozitīvas, turklāt augstu kalnos ar spirgto gaisu tas efekts ir vēl izteiktāks.

Ā, un vēl man ir kaimiņi no laukiem, ļoti mīļi cilvēki. Vīrs esot dzīvojis Taivānā kādu laiku, kur mācījies tējas pētneicības maģistrantūrā.
Dažreiz kaimiņš ienāk ciemos, runājam par dzīvi, tēju, Taivānu un visu ko. Šķiet, ka par tēju šo pāris mēnešu laikā esmu uzzinājis par tēju vairāk nekā visas iepriekšējās dzīves garumā.