Šodien gāju paēst Džingūmae, kas ir ēšanas ziņā diezgan nepazīstams rajons.
Itkā jau bodīšu daudz, bet visas tādas jocīgas. Viena piedāvā drātsnūdeles* bez glutēna par 15 eiro ekvivalentu. Bildē izskatījās garšīgi, bet par 15 eiro gribētu arī kādu glutēnu ieēst. Cita vieta itkā normāla, bet tas normālums tāds atbaidošs, ka pilnīgi liekas ka tur galīgi nekas baudāms nav. Vēl vienā vietā pasniedz burtiski pus klaipu maizes apceptu eļļā ar sieru un ar medu uzlietu virsū. Vēl viena vieta piedāvā "ēd steikus cik gribi! Salāti par brīvu!". Bet maksā četrreiz vairāk par bezglutēna drātsnūdelēm, kas pusdienām ir biškiņ par treknu. Vēl vienā vietā divi lietussarggaldiņi uz ielas ar vientuļiem puikām kaut ko ēdam, bet lieta ir tāda, ka tie ir vienkārši galdiņi pārtikas veikalam, nekāds riktīgs paēdiens tur nesanāks.
Tā nu es staigāju turpu un šurpu, līdz padevos un ienācu iekšā ļoti vecā klasiski japāniskā koka ēkā ar "ass un gards" uzrakstu pie ieejas durvīm. Pie pašas ieejas tantiņa bez īpašiem labdien jautā: "iekšā ēdīsi?". Atbildu, ka ēdīšu vien iekšā. Tantiņai priekšā kādi desmit katli ar ēdieniem un tantiņa tikai tā smīn, neko nesakot. Vismaz būtu pateikusi kādā veidā te ir jāpasūta, jo acīmredzami tas nebija. Tantiņai pieleciens ir ašs un tā, neko nesakot, liek traukā rīsus un jautā vai ēdīšu to un šo. Galu galā sanāca tīri laba maltīte Taizemes gaumē. Bet otru reizi uz turieni neiešu. Uz neglutēnbodi arī ne.

* elegants jaunvārds spagetti apzīmēšanai