Nepagāja pat desmit gadi kad es beidzot sapratu zaļās tējas burvību.
Protams, ka līdz šim man viņa arī likās pievilcīga, bet, tā, runājot pavisam atklāti, reti kad gribējās ņemt un padzert tieši zaļo japāņu tēju.

Pirms pāris gadiem bija dažas brīvas dienas decembrī. Devāmies ar Megumi uz Atami - astoņdesmito gadu kūrortpilsētu Izu pussalā, kura stāv galīgi tukša. Piestājām viesnīcā pašā jūras krastā, kura, kā jau jebkura japāņu viesnīca, pasniedza zaļo tēju neierobežotos daudzumos numurā. Izu vispāri ir vietējā tējas paradīze, tāpēc tā tur garšo labi un pieejama cauru gadu.
Tēja jau bija gādīgi salikta akurātos plastikāta sietiņos perfektā devā un deva bija pus tējkannas tējas lapu uz pilnu tējas tējkannu. Tas tā ir diezgan brangi un tolaik kopā ar jūras gaisu tas likās dievu dzēriens.

Pagāja pāris gadi, nopirku Kagošimas tēju un izdomāju uzvārīt līdzīgā veidā - tā, ka tējkanna līdz pusei ir tējas lapas (jau uzvārītā stāvoklī).
Garšo. Garšo tik ļoti, ka tagad dzeru katru dienu.